Pienākums un atbildība

Skolā notika mācību trauksme. Man kā skolotājai jāievēro šāda darbības secība:

1) jāaizver telpas logi;

2) jāizskaita skolēni un jānostāda pa pāriem;

3) jāpamet telpa, atstājot vaļā atvērtas durvis;

4) jāiziet pa noteiktu skolas rezerves izeju;

5) jāpulcējas skolas stadionā;

6) jāpārliecinās, ka visi mani vestie skolēni no skolas izgājuši.

Kad pulcējāmies stadionā, 8. klases skolniece pajautāja: “Skolotāj, ja būtu īstais ugunsgrēks, vai jūs mūs visus tāpat vestu, vai arī aizskrietu pati pirmā?” Atteicu, ka es kā skolotāja esmu par skolēniem atbildīga, tāpēc mans pienākums būtu viņus visus glābt.

Un tad iedomājos, kā ugunsgrēka gadījumā rīkotos cilvēki citās darba vietās, kur viņi ne par nevienu nav atbildīgi. Vai kādam palīdzētu? Vai glābtu tikai savu ādu? 


Labs garastāvoklis                                                          

Skatījos pa logu un nevarēju saprast, kas tā par pusaudzi puķainos legingos, rūtainā kreklā un ar divām mazām matos sasietām astītēm, naski klapē putekļainos tepiķus. Un tad viņa pagriezās… Tas tik bija pārsteigums, jo izrādījās, ka amizantā pusaudze ar divām ļipiņām ir mūsu vairāk kā sešdesmit gadus vecā kaimiņiene. Pasmaidīju un domās viņai pateicu paldies par to, ka sestdienas rīts iesākās ar smaidu un labu garastāvokli.

 

Ne īsti vasara, ne īsti rudens

Pie upes vienā ceļa pusē koki nometuši savas dzelteni brūnās lapas un izskatās kā oktobrī. Otrā ceļa pusē zālītē puspliki gulšņā cilvēki un sauļojas kā jūlijā, jo gaiss dienas vidū uzsilis līdz +240C.


Skolas soma

Augusta beigās piedāvāju meitai nopirkt labas kvalitātes mugursomu, jo pagājušajā gadā no smagās somas nešanas rokās, viņai ilgstoši sāpēja kāja. Vasarā nācās iet pat uz masāžām. Protams, ka visas piedāvātās mugursomas tika izbrāķētas, jo 12. klases skolniecei tādas nepiestāvot. Izvēlējās atkal rokās nesamu lētā varianta somu.

Par kājas sāpi sāka sūdzēties jau otrajā mācību dienā. Bet šodien palūdza, lai sašuju viņas jaunajai somai noplīsušo rokturi. Lieliski – soma izturēja 5 mācību dienas! Visu šo ķibeļu rezultātā, meita tomēr nolēma pirkt mugursomu. Nesaprotu, kāpēc jaunieši labus padomus akceptē ar tādu aizturi, sagādājot ģimenei tikai liekus izdevumus?


Nozīmīte

Izgatavoju šablonus skolas nozīmītei. Pašai par to prieks.

     

 

Kam lielāka vērtība?

Mūsu mājas iedzīvotāji nolēmuši pa uzkrātajiem līdzekļiem visā mājas garumā atjaunot iekšpagalma asfalta segumu un gājēju celiņus. Šodien saņēmām tāmi. Zinošākie kaimiņi mācēja teikt, ka gandrīz visiem darbiem esot uzliktas par 20% lielākas cenas, nekā tirgus vērtība. Piemēram, par vienas betona apmales ielikšanu tiek prasīti 15 eiro. Pie tam šajā cenā nemaz nav iekļauta betona apmales cena.

Un tad es paskaitļoju, ka mana alga par vienu skolā nostrādātu dienu ir līdzvērtīga 1 ½ betona plāksņu ieklāšanai. Tikai kaut kā neticās, ka pie 1 ½ betona plāksnes strādnieks pavada veselu darba dienu. Tāpēc rodas pamatots jautājums - kam mūsu valstī ir lielāka vērtība: jaunās paaudzes izglītošanai vai mūsu zemes nobetonēšanai?


Vainas apziņa

No bērnības mani ik pa laikam moka vainas apziņa, kaut reāli vainīga pat neesmu. Varbūt tās ir pret sevi paaugstināto prasību sekas?

Meita pārbrauca no skolas un sūkstījās par savām zināšanām. Ja pēc 9. klases būtu palikusi mācīties mūsu pilsētas skolā, tur vēl joprojām būtu bijusi visgudrākā, un būtu pilnīgi pārliecināta par savām zināšanām centralizētajos eksāmenos. Tagadējā Rīgas skolā, kur visa klase ir gudra, meita nav vairs pati labākā, tāpēc viņa par savām zināšanām vairs nav tik pārliecināta kā agrāk. Viņa uzskata, ka tā esot bijusi kļūda, ka pēc 9. klases pārgājusi mācīties uz Rīgu. Protams, ka pēc šādiem pārmetumiem mana vainas apziņa uzdeva kārtīgu bliezienu, jo es biju tā, kas toreiz meitai ieteica mācīties Rīgā.

Visu vakaru jutos nelāgi. 


Īpašā diena

Priecājos, ja vārda diena vai dzimšanas diena iekrīt brīvdienā. Ja tomēr gadās darba dienā, mēģinu uzvesties pēc iespējas klusāk un nepamanāmāk. Nemīlu liekulīgu vai arī brīvprātīgi obligātu apsveikšanu.


15. septembris, ceturtdiena

15.09.2016.

Aļņi

Vakarnakt Rīgā uz Bauskas ielas taksometrs notrieca alni. Šorīt, kad A6 šoseju klāja bieza migla, alni notrieca starp Ogri un Ikšķili. Ja tā turpināsies, Latvija paliks bez aļņiem.

 

Televizors

Televizoru skatos reti. Ieslēdzu galvenokārt tikai veļas gludināšanas laikā. Negribu sevi piegružot ar negatīvismu, tāpēc gandrīz vienmēr skatos “Модный пригoвор” ierakstus. Raidījuma nobeiguma daļa, kad pie sievietes tēla ir piestrādājuši stilisti, ir visemocionālākā. Gadās, ka noraudu pat pa kādai asarai.

 

Garīgais baudījums

Citus gadus septembra sākumā sapērku biļetes uz kultūras pasākumiem līdz pat decembrim. Šobrīd neesmu iegādājusies vēl nevienu biļeti. Kaut kā nevelk

Sēņoju mežā un sapratu, ka daba man sniedz lielāku gandarījumu par teātra izrādi. Vismaz pagaidām, kamēr laiks ir labs, šo svētlaimīgo sajūtu nevēlos mainīt pret cita veida garīgo baudījumu. Iespējams, ka līdz ar lietavām un aukstumu, atgriezīšos pie kultūras.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.