Bērnišķīgi naiva filma par labiņajiem un ļauniņajiem, kas tika filmēta Ogrē (precīzāk – Jaunogrē). Filmas galvenā darbība notiek pie savdabīgas mājas, kuru jau kopš savas bērnības dēvēju par rūķu namiņu, jo tieši tādā, manuprāt, dzīvoja septiņi rūķīši no pasakas par Sniegbaltīti.

Filmas galvenie varoņi ir četri bērni, kas sadraudzējas ar nīgro pensionāru Armandu (izbijušu VEF inženieri), lai kopīgi cīnītos pret Kārli un viņa diviem muļķīgajiem pakalpiņiem, kuri vēlas iegūt večuka īpašumu. Lietā tiek liktas gan inženiera zināšanas, gan modernā tehnoloģija, filmā ienesot fantāzijas un fantastikas elementus.

Salīdzinot ar citām latviešu bērnu filmām, šī likās par daudz uzspēlēta. Arī bērnu dialogi nebija dabiski, bet kā no teātra skatuves.

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


“Dvēseļu putenis” jāredz katram īstenam latvietim. Tā ir filma, kurā 1. Pasaules karš tiek uzlūkots jauna puiša Artūra Vanaga acīm, priekšplānā izvirzot viņa baiļu, bērnišķā naivuma, pārdzīvojumu, mīlestības un pieaugšanas atspoguļojumu no 16 līdz 21 gada vecumam. Skatītājs kopā ar strēlniekiem tiek ierauts kaujas laukā, līdz sirds dziļumiem izjūtot vīrišķīgo upurēšanos un švīkstošu ložu uzlidojumos dzīvības atdošanu par savu valsti. Un lai arī strēlniekiem jāpiedzīvo smags emocionāls stress, kauju starplaikos viņi neiztiek bez jociņiem, kas liek skatītājam filmas laikā arī pasmaidīt.

Noslēgumā tiek rādīti titri kopā ar autentiskām strēlnieku fotogrāfijām. Diemžēl daļa mūsu pilsētas auditorijas cēlās kājās un gāja no zāles laukā, lai ātrāk tiktu garderobē pēc saviem mēteļiem. Aiz cieņas pret filmas veidotājiem un strēlniekiem, es paliku sēdēt un sev garām principa pēc nevienu nelaidu, kaut viņi izteica pārmetumus, ka uz mums gaida vairāki cilvēki.

No 5 zirņiem piešķiru


„Jelgava 94”, latviešu filma16.10.2019.

Četrpadsmit gadi – laiks, kad tīnis sāk līst laukā no kūniņas, pamazām kļūstot par pieaugušo.

Laiks, kurā uzplaiksnī pirmā mīlestība.

Laiks, kurā rodas nesaskaņas ar pieaugušajiem.

Laiks, kurā draugi ir pirmajā vietā.

Laiks, kurā pieaugšanu apliecina ar smēķēšanu, alkohola lietošanu un bravurīgu izturēšanos.

 

Filma par brīvību un visatļautību, kāda izbaudāma tikai jaunībā.

 

Pirms iešanas uz kino, nolēmu izlasīt grāmatu. Internetā gana saslavēta, bet es nespēju tikt tālāk par pusi. Kaut kā nelasījās. Filma patika daudzreiz labāk. Tomēr neticības moments manī ielauzās. Kā neveikls un kautrīgs četrpadsmitgadīgais “zubris” varēja iefiltrēties pilngadīgu jauniešu bariņā? Tur taču sarunu tēmas pavisam citas.

 

No 5 zirņiem piešķiru

 


Jau agrāk, lasot vai klausoties radošo profesiju pārstāvju, kuru jaunība noritējusi 60-70-tajos gados, intervijas, biju dzirdējusi par Vecrīgas kafejnīcu “Kaza”. Domāju, ka tas ir bijis kafejnīcas patiesais nosaukums. Kā izrādās – nē. Kafejnīca saucās “Sputņiks”, bet tā kā tajā bija viena no tolaik Rīgā retajām kafijas mašīnām “Casino”, jauniešu vidū kafejnīca ieguva iesauku “Kaza”. Un šo ļoti svarīgo faktu diemžēl es nesaklausīju (varbūt palaidu garām) filmā, bet atradu internetā pēc filmas noskatīšanās.

Kafejnīca “Kaza” tolaik bijusi “nepareizo” jauniešu – bohēmistu – galvenā satikšanās vieta. Te tusējās jaunie literāti, fotogrāfi, mākslinieki un mūziķi, kas iespēju robežās interesējās par mākslas dzīvi ārpus PSRS rāmjiem, kopīgi organizēja braucienus uz dažādiem kinofestivāliem, viens otram deva lasīt deficīto ārzemju literatūru, pētīja poļu un čehu mākslas žurnālus. Dokumentālajā filmā tiek dota iespēja pēc 50 gadiem tikties ar vairākiem mūsdienās atzinību ieguvušajiem tā laika kazistiem.

Patika intervēto cilvēku atziņas. Kaut vai Jura Zvirgzdiņa teiktais, ka daudzu 40-gadnieku acīs viņš vairs nesaskata dzirksteli, un daudzi mūsdienu jaunieši 20 gadu vecumā ir jau 40-60 gadīgi.

 

No 5 zirņiem piešķiru

  


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad tu esi laimīgs? Tad, kad varu darīt to ko vēlos un dzīvot tā kā vēlos.