Pienāca mirklis, kad „Lego” klucīšu bija tik daudz, ka uzbūvētajām celtnēm un automašīnām skapja plauktā vairs nepietika vietas. Tāpēc būvmateriālu veikalā nopirku nelielu plauktiņu, kuru dēls pats saskrūvēja kopā. Lai plauktiņš piestāvētu bērnistabas foto tapetēm, nokrāsoju to dzeltenu, bet uz plauktiņa virsmas ar akrilkrāsām uzgleznoju ūdensrozes (1.).

Kad meita sāka spēlēt ģitāru, tētis ar brāli viņai izgatavoja nelielu soliņu, kur novietot kreiso kāju. Soliņš ir tikai 13 cm augsts. Es to nokrāsoju, bet uz soliņa virsmas ar akrilkrāsām uzgleznoju ģitāru – bumbieri. Skrūvju galviņas noslēptu ar plastmasas “micītēm” dzeltenā krāsā (2.).

Nopirkām jaunu virtuves lampu. Diemžēl nācās to pārveidot. Kupols, kas nosedza spuldzi, bija izgatavots no bieza, smaga stikla, tāpēc to neuzlikām. Lai lampa neizskatītos gluži pēc „Iļjiča spuldzītes”, kailo spuldzīti nācās piesegt ar mākslīgo zariņu spirāli (1.). Ar to viss vēl nebeidzās. Pie griestiem pieliekamais plastmasas kupols izrādījās par mazu, lai nosegtu griestu āķi, uz kura jākarājas lampai. Nācās pielietot viltību, ko nebija nemaz tik viegli izdomāt. Sameklēju baltu plastmasas bļodiņu (vienreizējais trauks); izgriezu tās dibenā caurumu, un bļodiņu ievietoju lampas plastmasas kupolā (2.). Kupols kļuva divtik lielāks. Kad lampu piekārām pie griestiem, ar zariņu spirāli nācās piesegt arī lampas augšpusi.

Virtuves skapītī zem izlietnes ir plaukts, kuru dēls jau kopš bērnības dēvē par šķūnīti. Lielā plastmasas kastē, kas pēc izmēriem piemeklēta speciāli šim plauktam, glabājas kartupeļi, sīpoli un burkāni, protams, nelielā daudzumā.

Darbistabā visas sienas garumā atrodas 3 metrus garš galds. Pie galda iekārtotas trīs darbavietas  – vīram un abiem bērniem. Strādāt un mācīties pie viena galda ir daudz jautrāk un ģimeniskāk. Starp galda virsmu un atvilktnēm atvēlēta brīva vieta portatīvajam datoram.