Mana dienasgrāmata 2017

Biznesa projekts

Vairākas dienas biju veltījusi Biznesa projektam, kas jāraksta mācību priekšmetā Projektu izstrādes un vadīšanas pamati. Nevēlējos sabojāt arī svētdienu, tāpēc pēc svētku salūta turpināju rakstīt projektu visas nakts garumā. Gulēt aizgāju 8.20, kad kaimiņi aiz sienas jau modās. Toties mans projekts bija gatavs.


Labums

Cik labi, ka dzimšanas diena trāpījās svētku brīvdienā!


21. novembris, otrdiena

22.11.2017.

Negludinātā veļa un pusdienu nauda

Meita jau vairāk kā mēnesi nebija atlicinājusi laiku savas veļas izgludināšanai. Bērnistabā līdzās drēbju skapim sakrājās jau paprāva kaudze. Man apnika ik dienu aizrādīt, tāpēc vakar nolēmu rīkoties kardinālāk, proti, neiedevu pusdienu naudu, paskaidrojot, ka nedošu to līdz mirklim, kamēr veļa nebūs izgludināta. Turpmāk pusdienas varēs ēst pa savu stipendiju. Pašai neticējās - šodien veļas kaudzes vairs nebija. Redz kā - nauda uzvarēja slinkumu!


Bez komentāriem

Fragments no raksta apollo.lv - “Latvijas Onkologu asociācija norāda, ka Latvija mūsdienīgā vēža ārstēšanā atpaliek vismaz par desmit gadiem. Atšķirībā no praksēm Eiropā, sistēmiskajā ārstēšanā mūsu mediķi ir spiesti izmantot novecojušus medikamentus. Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm Eiropā, kas turpina paļauties uz desmit gadus veciem ārstēšanas modeļiem.”

Iekārtas, kas apstaro audzējus, ir pat 17 gadus vecas. Lai rastos priekšstats, ko tehnoloģiju attīstībā nozīmē tik ilgs laika periods, salīdzināju mobilos telefonus.

Pirms 17 gadiem.

Nokia 3310 (2000. gads)

Pašreiz

iPhone X (2017. gads)


Kaut kas nav kārtībā

Lai mūsu novadā saglabātu visas lauku skolas (piemēram, vienā mācās tikai 5 skolēni), paredzēts reorganizēt lielās pilsētas skolas ar 500 un vairāk skolēniem.


Nepatīkamais pārsteigums

Biju pieteikusies Latvijas mēroga skolotāju konkursam saistībā ar informācijas tehnoloģijām. Protams, ka konkurēt ar tiem, kam tā ir pamatspecialitāte, nevaru, bet tomēr neliela cerība bija.

Šodien tika publicēti trīs pretendenti. Es to vidū nebiju un par to arī neskumtu, ja vien starp šiem vārdiem neieraudzītu savas skolas vadītājas vārdu. Pagājuši jau 10 gadi, bet galvā joprojām skan viņas teiktais: “Draudziņ, tu jau nekas neesi…”


Ceļš

Lai izlīdzinātu bedres, pie garāžām virsū peļķēm uzbēra granti. Pretī mūsējai trāpījās pēdējās kravas pabiras bez grants, tāpēc tagad nākas staigāt pa žļuru, kas atgādina šķidru cementu. Žēl apavus.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.