Ziemas atgriešanās

1. Ziema uzvedas kā kaprīza vecmeita. Pati nesaprot, ko dara. Pirms divām dienām pamatīgi lija, bet šodien – pamatīgi sniga.

2. Braucot pa piesnigušajām un nenotīrītajām Pierīgas bedrainajām ielām (Dārziņu rajonā), bija sajūta, ka kratos pa Latgales attālo lauku grantēto ceļu.

3. Viesistabā vēl joprojām no Ziemassvētkiem stāv izrotāta mākslīgā egle. Ne jau tamdēļ, ka būtu slinkums to novākt, bet gan ponta pēc. Esmu nolēmusi egli noturēt (izturēt) līdz pirmajai pavasara dienai – 21. martam. Lai gan pirms dažām dienām, kad sniegs viscaur bija nokusis un spīdēja saulīte, gandrīz salūzu un teju teju nojaucu egli. Taču šodien piesnidzis balts, un egle atkal iederas.

4. Tēvs jau vairākkārtīgi piedāvājās manas slēpes aiznest uz savu pagrabu, bet es vēl cerēju. Pēc vairāku nedēļu pārtraukuma, aizgāju uz mežu paslēpot. Nesanāca, kā biju plānojusi, jo sniegs lipa pie slēpēm. Laikam tas jāuztver kā atvadas.

Potes

Bērnu pošu grāmatiņā pie A hepatīta potēm uzrādās, ka šogad – pēc 10 gadiem - jāiet atkārtoti potēties pret A vīrushepatītu. Dīvaini, jo, lai izstrādātos imunitāte pret A vīrushepatītu, nepieciešamas tikai divas vakcīnas, un tās bērni jau saņēmuši. Savukārt, kopš 1997. gada Latvijā tika uzsākta jaundzimušo vakcinācija pret B vīrushepatītu. Lai izstrādātos imunitāte, nepieciešamas trīs šādas vakcīnas, un arī tās manējie saņēmuši agrā bērnībā.

Vakcinācijas centra darbiniece ieteica pirms vakcinēšanās noskaidrot A un B vīrushepatītu antivielas asinīs, lai zinātu, vai vispār vērts potēties, jo visas nepieciešamās potes it kā jau saņemtas.

Kad atnāca analīzes, izrādījās, ka abiem pārāk maz antivielu pret B vīrushepatītu. Un kur ir solītais, ka ar trijām potēm pietiks uz visu mūžu?

Manas neaktīvās aktivitātes

Healt programma, ko vakar uzliku jaunajam mobilajam, atsūtīja ziņu, ka par 55 soļiem esmu pārspējusi savu vakardienas rekordu. Nekāds jau dižais tas vakardienas rekords nebija – daži soļi līdz dīvānam.

Vienaldzība

Tā vien šķiet, ka kaimiņi domā, ka kārtībai jābūt tikai viņu dzīvoklī. Kas darās koplietošanas telpās, par to nav nekādas daļas.

1. Pirmā stāva kaimiņu kaķis, kas jau trešo gadu kāpņu telpu uztver kā savas otrās mājas, pēdējā laikā metis kaunu pie malas un pasācis tepat arī nokārtoties. Nu jau čupiņas no pirmā stāva pamazām sāk “kāpt” uz augšu. Šodien - pie manām durvīm. Uzrakstīju uz papīra zīmīti: “Lūgums rūpēties par savu kaķi”, savācu uz salvetes nepatīkamo dāvanu un kopā ar zīmīti noliku līdzās saimnieku durvīm.

2. Kāpņu telpas durvju aizvērējam atskrūvējās skrūve, un garais metāla stienis nokarājās gar durvīm tā, ka bija iespējams sasist galvu. Tā tas karājās vairākas stundas, un neviens kaimiņš (te domāju vīriešus) neiedomājās, ka varētu kaut ko lietas labā izdarīt. Vakarā nokāpu lejā, uzmeklēju uz grīdas nokritušo skrūvi un ieskrūvēju.

Visi novecojam

Vai bērni apzinās, ka vecāki noveco? Neatceros kurš, bet pavisam nesen pavaicāja: “Mam, vai tev šogad paliek 50?”

Pastaiga

Pirmā reize pēc ziemas (neskaitot pāris slēpošanas reizes), kad nogāju tik lielu ceļa gabalu ar kājām – nedaudz vairāk par 6 km. Smieklīgi maz priekš ikdienas staigātāja un ārprātīgi daudz priekš dīvāna deldētāja.

Pavasara vēstneši

Kādas privātmājas pagalmā pamanīju pirmās sniegpulkstenītes.

Kur palicis dabīgais D vitamīns?

Pēc dažām dienām diena būs garāka par nakti, bet saulīte vēl nav rādījusies.

Sapulce

Mājas aktīvākie iedzīvotāji sanāca kopā, lai apspriestu tālāko rīcību, tas ir, izstāšanos no ēdelīgās komunālo pakalpojumu mašinērijas, kas milzīgu mūsu naudu ik gadu nosūc savai administrācijas uzturēšanai.