Es jau gandrīz neko netērēju

Dēls jau vairākkārtīgi teicis, ka kopā ar bērnības draugu gribētu Rīgā īrēt dzīvokli. Atrada sludinājumu, kur katram par īri un komunālajiem pakalpojumiem ziemas mēnešos nāktos maksāt virs 400 eiro. Jautāju, vai tiešām viņš tik daudz varētu atļauties, jo vēl vismaz 1000 eiro nāksies tērēt ēšanai un dažādos sadzīves pirkumos. Uz to dēls atbildēja: “Es jau gandrīz neko netērēju.” Nu, protams, ka netērē, jo, pie vecākiem dzīvojot, visu pērk vecāki.

Kā ēna

Skolā ieslīdu kā ēna un tikpat klusi aizeju. Nekāda čupošanās. Nekāda draudzēšanās.

Smagums

Nomoka smagums un neziņa. Šķiet, ka jaunībā šie tumšie ziemas mēneši nelikās tik drūmi. Bet varbūt neatceros.

Sadalītās dienas

Brīvās dienas sadalītas divās daļās – laiks pirms iešanas pie tēva uz slimnīcu un laiks pēc slimnīcas apmeklējuma. Līdz ar to jārēķinās, ka visas dienas garumā neko nevaru ieplānot.

Sniegs un vējš

Naktī uzsniga. Stāvēju pie loga un vēroju, kā vējš sapurina stalto priežu galotnes, nopūzdams baltās pārslu cepures. Tās griezās puteņa vērpetē, aizplīvurodamas skatu pa logu.

Salts vējš cirtās vaigos slēpojot. 

Māte

Mamma pēdējo divu mēnešu laikā no pārdzīvojumiem manāmi novecojusi. Pavisam sagurusi mani sagaidīja, kad atnācu apraudzīt sasirgušo.

Randiņš pie zobārsta

Vakar vakarā meitai ģimenes čatiņā uzrakstīju, ka šodien tēvam (manam vīram) jābrauc uz Rīgu pie zobārsta. Meita atrakstīja, ka arī viņai paredzēta vizīte pie zobārsta. Pavisam nejauši abu vizītes pie viena un tā paša zobārsta sakrita viena pēc otras.

Arī man šodien Rīgā ārsta vizīte. Jau mēnesis riņķī kopš operācijas, tāpēc plastiskajam ķirurgam atrādīju sadzijušās rētas. Zilumi zem acīm pilnībā izzuduši.

Pēc tam mēs visi trīs satikāmies zobārsta uzgaidāmajā telpā. Meitu nebiju redzējusi kopš Ziemassvētkiem.