Krievijas agonija

Naktī pāri Polijas robežai pārlidoja 19 krievu droni. Laikam Krievija “asiņo”, ja sāk ķerties pie pēdējā salmiņa “Не нашим, не вашим” (tulkojums no krievu valodas - Ne mūsējiem, ne jūsējiem).

Jaunais vienmēr rada stresu

Lasīju jaunās mašīnas digitālo rokasgrāmatu. Pēc zīmējumiem un apraksta galvā mēģināju uzsākt braukšanu un apstāties. Pārņēma stress, vai spēšu ātri pārorientēties uz vadīšanu ar automātisko ātrumkārbu. Ja nebūtu no autosalona uzreiz jāizbrauc uz Krasta ielu, varbūt tā nesatrauktos.

Jaunais vienmēr rada lielāku vai mazāku stresu.

Aizsmakums

Kā ik septembri, esmu pazaudējusi balsi.

Nemiera mazināšana

Aizbraucu uz autosalonu un iesēdos paraugmašīnā – tādā pašā, kāda būs mūsējā. Vēlējos klātienē to apskatīt un izjust, jo pa četriem gaidīšanas mēnešiem visu biju jau aizmirsusi.

Intervija par sirdsapziņu

Nekad neesmu bijusi Allas Pugačovas fane, kaut manā bērnībā viņa gozējās PSRS estrādes zenītā un populārākās dziesmas zināju no galvas. Ja tā padomā, tad Pugačova un viņas vīrs komiķis Maksims Galkins ir vienīgie no Krievijas kultūras personībām, par kuriem ik pa laikam kaut ko palasu vai paklausos. Kaut vai tamdēļ, ka viņi ar ģimeni katru vasaru atpūšas Jūrmalā.

Ceturtdienas vakarā pirms gulētiešanas kādā no Latvijas ziņu platformām pamanīju norādi uz jaunāko Allas Pugačovas interviju. Nodomāju, ka sākšu klausīties, bet, līdzko uznāks miegs, pārtraukšu un došos gulēt. Intervija bija tik spēcīga un patiesa, ka nespēju atrauties. To, ka līdz modinātāja zvanam, lai dotos uz darbu, bija atlikušas vien pāris stundas, nespēja mani piespiest pārtraukt klausīties gandrīz četru stundu garo sarunu.

Dzirdētais uz mani atstāja tik spēcīgu pēcgaršu, ka šodien atlicināju četras stundas, lai vēlreiz noklausītos interviju. Līdz ar pēdējām minūtēm acīs sariesās asaras, jo radās sajūta, ka tie ir dziedātājas pēdējie atvadu vārdi.

Alas Pugačovas citāts no intervijas: “Sirdsapziņa – tā ir dārgāka par slavu, greznību un visu…”.

Vecāku upurēšanās

Tu paciet bērnu pārmetumus, jo zini, ka pienāks laiks, kad viņi to nožēlos.

Nestabilā sēdvieta

Sēžot uz datorkrēsla, pamazām no tā slīdēju nost. Vainīga bija jaunā kleita.

Auto, auto, automobili, tevis dēļ mums vajag spēt…*

Labi, ka piektdien aizbraucu uz auto salonu. Nomierinājos. Šodien vismaz neizjutu bailes no tā, vai es bez starpgadījumiem spēšu uz mājām atdzīt jauno mašīnu.

Izbraucu no salona bruņurupuča ātrumā un uzreiz pagriezienā nācās uzdzīt ātrumu, lai iekļautos Krasta ielas plūsmā. Kad neizjūti ne mašīnas gabarītus, ne pedāļu jūtīgumu un pie tam nav pieredze braukšanā ar automātisko ātrumkārbu, jūties kā tāds auto skolas iesācējs.

* Teksts no Laimoņa Vāczemnieka un Raimonda Paula dziesmas “Autobraucēja dziesmiņa”.