Jau vairākus gadus katram mūsu ģimenē ir atšķirīgas krāsas bļodiņas un galda piederumi: dēlam – dzelteni; meitai – sarkani; man – oranži; vīram – zaļi. Ja kāds slinkuma pēc nav nomazgājis savus netīros traukus, uzreiz zināms, kurš tas ir.

Ja veikalā rodas vēlme nopirkt kādu nepārtikas preci, kas iepriekš nav plānota, vienmēr bērniem esmu atgādinājusi par mirkļa iegribu, kura mūs maldina, liekot veikt nevajadzīgus pirkumus. Pirms jaunas lietas iegādes mudinu izvērtēt, vai šis pirkums tiešām tik ļoti nepieciešams, ka bez tā nu nekādi nevar iztikt, vai tomēr tā ir tikai un vienīgi mirkļa iegriba.

Lai bērnu ģērbšanās process noritētu raitāk, pielietoju skaitīšanas metodi. Noteicu skaitli, līdz kuram skaitīšu un devu nosacījumu – piemēram, ja ģērbšanās noritēs ilgāk, nebūs multenīte. Tās drīzāk bija kā sacensības. Ja jutu, ka bērni nepaspēs noteiktajā laikā saģērbties, sāku skaitīt lēnāk vai arī skaitļiem klāt pieliku pusītes, par ko matemātiķi gan pamatīgi iebilstu.

Piemērs. Skaitu līdz pieci!

Viens.

Divi.

Trīs.

Četri.

Četri ar vienu pusīti.

Četri ar divām pusītēm.

Četri ar trijām pusītēm.

Un…

Pieci.

Pie istabas durvju abām sānu ailēm pieskrūvētas šauras koka līstītes, uz kurām dzimšanas dienās tiek atzīmēti bērnu augumi. Uz vienas līstītes – dēla augums, bet uz otras – meitas augums. Kosmētiskā remonta laikā līstītes tiek noskrūvētas nost, bet pēc tam - atkal pieskrūvētas savā vietā.