Kad meitas divdesmit pirmā dzimšanas diena ar draugiem bija jau nosvinēta, kārta pienāca pašiem tuvākajiem. Nolēmu, ka noorganizēšu nelielu ģimenes konkursiņu, kas būs veltīts jubilārei. Sagatavoju 21-u jautājumu (atbilstoši svinamajam gadu skaitam) par meitas piedzimšanu un pirmo dzīves gadu. Pēc tik ilga laika visu varēju atcerēties, pateicoties 1998. un 1999. gadā rakstītajai meitas dienasgrāmatai.

Jautājumi tika uzdoti visiem dalībniekiem pēc kārtas. Ja kāds atbildēja nepareizi, tad nākamajam nācās atbildēt uz to pašu jautājumu. 

Te būs mani uzdotie jautājumi iedvesmai.

1. Kādā nedēļas dienā piedzima?
2. Cikos piedzima? (piedāvāju četrus variantus)
3. Cik smaga bija, kad piedzima?
4. Cik gara bija, kad piedzima?
5. Kāda rotaļlieta bija paņemta līdzi uz dzemdību namu? (piedāvāju četrus variantus)
6. Cik dienas bija pagājušas, kad varēja no slimnīcas doties uz mājām?
7. Kā nokļuva līdz mājām?
8. Cik dienas bija veca, kad pirmo reizi tika vannota?
9. Kādā krāsā bija ratiņi?
10. Cik dienas bija veca, kad pirmo reizi tika izvesta ārā ratiņos?
11. Cik ilgi pirmajā reizē tika vizināta ratiņos?
12. Cik svēra pēc viena mēneša?
13. Cik gara bija paaugusies pēc viena mēneša?
14. Cik reizes dienā pirmo mēnešu laikā tika barota ar mātes pienu?
15. Kāda bija mīļākā muzikālā mantiņa, ko uzdāvinājām viena mēneša jubilejā?
16. Cik mēnešus vecu aizvedām uz Bobata terapiju (vingrošanu)?
17. Kāds bija pirmais biezenītis, ko no veikalā pirktās burciņas nogaršoja 4-u mēnešu vecumā?
18. Kādu grāmatiņu oma un opis uzdāvināja pirmajā vārda dienā?
19. Cik mēnešos parādījās pirmais zobiņš?
20. Cik mēnešos sāka teikt: “Ada, Ada” un “mamma”?
21. Cik mēnešos pirmo reizi brauca ar vilcienu uz Rīgu?

Svinējām divu kolēģu jubilejas. Tā kā abas strādā skolas bibliotēkā, sveicējiem tika dots uzdevums, kas saistīts ar grāmatām.

Iepriekš tiek atlasīta kaudzīte ar grāmatām, kurām ir interesants nosaukums. Piemēram, “Es tevi redzu”, “Amnēzija”, “Mūža noslēpums”, “Kāds no mums melo” utt.

Neskatoties grāmatas nosaukumu, katram jāizvēlas (jāizlozē) sava grāmata. Pēc tam jāprezentē savas grāmatas nosaukums un jāpastāsta, kādas asociācijas vai dzīves pārdomas, vai pat sakritības tas radījis.

Man tik ļoti iepatikās šis uzdevums. Savējiem mājiniekiem neko nestāstīju, jo vēlos viņus pārsteigt kādā ģimenes pasākumā.

Ja jubilāram paredzēts dāvināt naudu ceļojumam, to var ievietot aploksnē, kas pēc izskata līdzinās koferim. Pie kofera roktura piesien aukliņu ar zīmi (paraugā dzeltenā krāsā), uz kuras uzraksta jubilāra vārdu.

Kofera iekšpusē, gluži kā kabata, ielīmēta papīra aploksne, kurā ievieto naudu. Kofera iekšpusi var izmantot kā kartīti, uz kuras uzraksta novēlējumu.

Šādas dāvanas labāk pasniegt cilvēkiem, kas saprot jokus un neapvainojas par tiem.

Vēlējos kaut kā pamainīt Ziemassvētku dāvināšanas tradīcijas, tāpēc savus lielos bērnus nolēmu nedaudz izjokot, vadoties pēc principa “dots pret dotu”.

Trīs gadu vecumā meita man uzdāvināja papīra istabas čības. Pēc dažiem gadiem atzinās, ka neesot sapratusi, kāpēc es tās nevalkāju. Šogad papīra čības viņai uzdāvināju es.

Kad dēls bija apmēram 9 vai 10 gadus vecs, viņš man svētkos uzdāvināja paštaisītus kuponus ar labajiem darbiem, ko gada laikā solījās izdarīt, līdzko es palūgšu. Līdzās katram labajam darbam bija savilktas ailītes. Tiklīdz darbs tika padarīts, ailītē ievilka kāsīti. Šogad labo darbu kuponus viņam uzdāvināju es.

Pie “joku dāvanām”, lai nu apdāvinātais galīgi nesašļuktu, piesēju aukliņu ar zīmīti, ka īstā dāvana noslēpta, piemēram, grāmatu plauktā.