1. lappusē – Bodensee ezers, Montafon kalnu reģions

2. lappusē – Davos un Klosters kalni, Säntis kalns

3. lappusē – Pilsētas (Friedrichshafen, Meersburg, Lindau, Konstanz)

4. lappusē – Pilsētas (Bregenz, Lugano, Vaduz), Mainau sala

5. lappusē – Reinas un Tribergas ūdenskritumi, Dzegužpulksteņu parks, Brīvdabas muzejs

 

 

Ceļojuma plānošana

Dēļ Covid-19 divus gadus visa ģimene nebijām devušies lielajā vasaras ceļojumā, tāpēc 2022. gada sākumā nolēmu pārraut šo ieilgušo mājās sēdēšanas saiti. Visi četri pandēmijas laikā bijām paspējuši jau divas reizes izslimot, tāpēc kovids nelikās vairs tik biedējošs un spēcīgs, lai spētu atturēt no patīkamiem dzīves mirkļiem.

2018. gadā visi četri pavadījām vairākas skaistas dienas Alpu kalnos (ceļojuma aprakstu var izlasīt šeit), tāpēc arī šoreiz nolēmu izvēlēties dabas mīļotājiem domātu “Impro” ceļojumu ar kalnu skatiem – “Viens ezers – četras kalnu zemes”. Ceļojuma apraksts piesaistīja ar to, ka bija plānots pabūt vairākās Alpu kalnu valstīs – Šveicē, Lihtenšteinā, Austrijā un Vācijā, bet tai pat laikā nakšņošana notika vienā viesnīcā Bodensee ezera krastā.

Lidojām no Rīgas līdz Milānai (un otrādi). Līdz Vācijas pilsētai Friedrichshafen, kur bija ieplānota mūsu naktsmītne, ar autobusu bija jābrauc apmēram 340 km. Piecu stundu laikā šķērsojām četru valstu robežas: Itālijas, Šveices, Austrijas, Vācijas.

Tā kā Šveice un Lihtenšteina neietilpst Eiropas Savienībā, norēķināšanās par pirkumiem notiek ar Šveices frankiem, kuru kurss gandrīz sakrīt ar eiro kursu (franks nedaudz vērtīgāks par eiro). Pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku Šveice skaitās viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Interesanti, cik viņi pelna, jo šajās abās valstīs viss ir daudz dārgāks nekā pie mums. Piemēram, Lihtenšteinā par ātrās ēstuves pusdienām četriem cilvēkiem samaksājām apmēram 90 frankus, kas tuvojas 100 eiro (kartupeļi frī + šnicele + dažas kāpostlapas maksāja 19 frankus, bet kola – 4 frankus). Arī mobilo telefonu sakari šeit ir dārgi. No Šveices zvanot uz Latviju, 1 minūte maksā 1 eiro, bet īsziņas nosūtīšana – 28 centi. Lai nebūtu lieku pārsteigumu, saņemot rēķinu, braucot cauri šīm valstīm, slēdzām laukā mobilos datus.

Jārēķinās, ka arī braucieni ar pacēlājiem un trošu vagoniņiem nav no lētajiem. Vienam cilvēkam tie var izmaksāt no 35 līdz 60 eiro (Šveicē 55 franki).

Kalni ir mānīgi. Tajos viena pārgājiena laikā var būt gan saulains, gan lietains. Viens mūsu pārgājiens notika pēc lietainas nakts, kad kalna masīvu rīta agrumā klāja migla. Bija tādas vietas, kur nevarēja redzēt, kas atrodas 20 metrus uz priekšu. Līdz ar to šādā laikā iespējams apmaldīties pat uz pazīstamas takas.

Ejot kalnos, vēlams nodrošināties ar:

1. slēgtiem mitrumizturīgiem apaviem, kam zole ar dziļu protektoru (ideāli, ja ir pārgājiena zābaki ar nelieliem stulmīšiem, lai būtu nostiprinājums pie potītes, jo, staigājot pa akmeņaino taku, jānodrošinās pret potītes izmežģīšanu);

2. mugursomu;

3. jaku vai džemperi;

4. lietus mēteli un/vai plēves apmetni;

5. mobilo telefonu (kaut arī var būt kalni, kur sakari nav iespējami);

6. kalna karti ar taku norādēm;

7. ūdens pudeli;

8. uzkožamo (mēs atklājām, ka, ejot kalnos vasaras karstumā, vislabākais ēdiens ir ābols, jo nesaspiežas mugursomā un tā sula veldzē sausumu mutē;

9. saulesbrilles (it sevišķi saulainā dienā);

10. cepure vai viegls apmetnis uz galvas/pleciem, jo saulainā laikā nenoslēptās ķermeņa daļas var apdegt;

11. saules aizsargkrēms un krēms pēc sauļošanās.

Viesnīcai pretējā ceļa pusē atradās veikals REWE. Lai arī skan nedaudz bomzīgi, bet katru dienu uz veikalā esošo depozīta punktu aiznesu tukšās plastmasas pudeles. Pie mums par vienu pudeli tiek atgriezti 10 centi, bet Vācijā – 25 centi. Vēl šajās valstīs jārēķinās, ka visi veikali svētdienā būs ciet - arī pārtikas. To sapratu, kad kārtējo rītu ar plastmasas pudeļu maisiņu devos uz veikalu, bet tā durvīm priekšā bija aizvilkts metāla žodziņš.

 

Nebūtu korekti attiecībā pret ceļojuma firmu, ja es turpinājumā pārstāstītu visu ceļojuma maršrutu, tāpēc savus iespaidus atrādīšu fotogrāfijās un nelielos komentāros.

 

---

 

Bodensee ezers

 

Bodensee ezers, kas “iekārtojies” Alpu ziemeļu pusē, tiek dēvēts arī par Konstances ezeru. Tas ir 63 km garš un platākajā vietā sasniedz gandrīz 14 km. Bodensee ir trešais lielākais ezers Centrāleiropā un robežojas ar trim valstīm: Austriju, Vāciju un Šveici. Piemēram, stāvot ezera vienā krastā, kas atrodas Vācijas teritorijā, var redzēt otru krastu, kas pieder Austrijai. Aptuveni 62% ezera krasta pieder Vācijai, 33% - Šveicei un 11% - Austrijai. Kopumā tā ir 270 km gara piekrastes josla. Šveice uzskata, ka robeža iet pa ezera vidu, Austrija - ka ezers ir visām trim valstīm kopējs. Vācijai nav definēts viedoklis. Atsevišķi līgumi regulē zveju un kuģošanu starp valstīm. Cauri ezeram plūst Vācijas lielākā upe Reina.

 

Ar sarkanu ovālu apvilkts Bodensee ezers.

 

Skats uz Bodensee ezeru pa autobusa logu.

 

Ezerā ir trīs lielas salas. Uz divām no tām bijām arī mēs – Lindau un Mainau. Uz pirmās salas atrodas pilsēta, bet uz otrās salas – parks ar eksotiskiem augiem un taureņu māju. Pa Bodensee ezeru kursē prāmji, kas apkalpo pilsētas ezera krastā. Mēs no Mainau salas ar prāmi devāmies līdz mūsu naktsmītnes pilsētai Friedrichshafen.

 

Skats uz Bodensee ezeru no prāmja.

 

Skats uz Bodensee ezeru no pilsētas Lindau.

 

Interesants fakts – kopš 875. gada ezers pilnībā aizsalis 32 reizes, bet pēdējo reizi - 1963. gadā.

Ezera piekrastē ir lieli lauki, kur tiek audzētas vīnogas un āboli.

Vīnogu lauki.

 

Ābolu lauki (miglaina bilde, jo fotografēts pa braucoša autobusa logu).

Ābeles apgrieztas tā, ka to zari savā starpā saskaras sānos.

Koka vainags nav apļveida kā mūsu dārzos ierasts, bet izskatās plakans.

 

Virs ezera iespējams palidot ar dirižabli – cepelīnu. Tas ir garens, plūdlīnijas formas lidaparāts, kura korpuss pildīts ar gāzi. Dirižabļa apakšējā daļā pievienota gondola pasažieru pārvadāšanai. Pilsētā, kurā mēs nakšņojām – Friedrichshafen – atrodas cepelīna izgudrotāja Ferdinanda fon Cepelīna muzejs.

 

Virs Bodensee ezera lido cepelīns (apvilkts ar sarkanu ovālu).

 

Cepelīns tuvplānā.

 

 

 

Montafon kalnu reģions

 

39 km garajā Montafon kalnu ielejā (Austrija) izvietojušies 11 ciemati, kur tos ieskauj kalnu grēdas līdz pat 3312 m v.j.l.

Ar vilcieniņu uzbrauc līdz Hochjoch Bahn Bergstation, kas atrodas 1862 m v.j.l. Tālāk var doties augšup ar pacēlājiem līdz Sennigrat Bahn, kas atrodas 2294 m v.j.l.

Naktī bija pamatīgi lijis. Rīts kalnus ietērpa miglas plīvurā. Tas radīja bažas, ka staigāšana pa kalniem nebūs tik daudzsološa kā saulainā laikā. Taču kalniem ir savs skaistums arī tādā laikā. Noslēpumainība. Tu ej uz priekšu un nezini, kas tevi tur sagaida. Tu domā, ka tālumā aiz miglas plīvura kalnu vairs nav, bet, miglai pakustoties, pēkšņi pamani, ka kaut kur augšpusē iznirst blāva kalna virsotne.

Jo tuvāk virsotnei, jo biezāka migla.

 

Labajā augšējā pusē no miglas vāliem iznirst kalna galotne.

 

Rodas iespaids, ka kalni elpo, un migla ir kā elpas garaiņi.

 

No šī skatu punkta kalnu ezeriņš veido sirds formu.

 

 

Migla tik bieza, ka dzirdi govju zvanu skaņas, bet pašas govis neredzi.

 

Skats no kalna virsotnes uz ciematu.