SINTRA

 

Pilsēta Sintra atrodas 30 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Lisabonas. Internetā atradu informāciju, ka Sintra tulkojumā nozīmējot “mēness kalns”. Iespējams, ka nosaukums vēsturiski radies jau Romas impērijas laikos, kad šī vieta tika nosaukta mēness dievietes Sintijas vārdā.

Pateicoties kalnainajam apvidum, vairākām atšķirīgā stilā celtām pilīm un pils parku romantiskajai noskaņai, Sintra reģionam 1995. gadā piešķirts UNESCO Pasaules mantojuma statuss.

 

Transports

No Lisabonas uz Sintra var aizbraukt ar vilcienu. Mēs turp braucām no stacijas Sete Rios (atrodas netālu no Zooloģiskā dārza). Brauciens ilgst aptuveni 35 minūtes. Otra stacija, no kuras var nokļūt Sintra, ir Rossio. Tā atrodas vēsturiskajā Lisabonas centrā. No šīs stacijas jābrauc aptuveni 55 minūtes. Abas stacijas atrodas uz dažādiem sliežu ceļiem. To sapratu tikai atpakaļceļā no Sintra. Iekāpām vilcienā, kura galastacija uzrādījās Rossio. Šis vilciens stacijā Sete Rios nemaz nepieturēja. Tā kā līdz abām stacijām ir iespējams nokļūt ar Lisabonas metro, īpaši par to nesatraucos.

Vilcieni kursē samērā bieži – apmēram ik pēc 20-30 minūtēm (skat. sarakstus zemāk).

Vilcienu kustības saraksts no stacijas Sete Rios atrodams šeit.

 

Vilcienu kustības saraksts no stacijas Rossio atrodams šeit.

 

Ja iegādāta Lisabonas tūristu karte Lisboa card (par to aprakstīju iepriekš), biļete nav jāpērk. Tikai pirms brauciena šī karte stacijā vai uz perona speciālā aparātā jānopīkstina/jāreģistrē.

Kad pirms brauciena pētīju vilciena maršrutu, mani musināja, kurā īsti pieturā jākāpj laukā – Portela de Sintra (priekšpēdējā pietura) vai Sintra. Tagad zinu skaidri - jāizkāpj pēdējā pieturā Sintra.

Sintra vēsturiskais centrs atrodas pāris kilometrus no stacijas. Ja vienā dienā paredzēts izstaigāt vairākas pilis, nav vērts tērēt laiku un šo ceļa gabalu doties kājām. Labāk izmantot vai nu sabiedrisko transportu vai uzticēties vietējiem, kas piepelnās, piedāvājot aizvest ar saviem transportlīdzekļiem.

Tūristu pārvadāšanai vietējie izmanto dažādus braucamos  -

gan retro mašīnas, gan tuk-tukus (redzams attēlā).

Gatavojoties ceļojumam, internetā biju uzgājusi informāciju tikai par sabiedrisko transportu, respektīvi, par autobusiem nr. 434 un 435, kas kursē divos maršrutos starp pilīm (maršrutu karti skat. zemāk). Par to, ka vietējie līdz pat tumsai ar saviem transportlīdzekļiem dežurē gan pie stacijas, gan pie katras pils, protams, nezināju. Cik viņi prasa – neesmu informēta, bet sapratu, ka sabiedriskais transports nav īsti uzticams, lai gan reklāma vēsta, ka ar nopirkto diennakts biļeti (maksāja 13,50 eiro) var braukt tik reižu, cik vēlas. Piemēram, pēdējais 435. autobuss (novembrī) kursēja ap 18:00. Vēl jāņem vērā, ka 435. autobuss ir maza izmēra, jo šajā maršrutā viens ceļa posms ir ļoti šaurs. Ja cilvēku skaits ir pārāk liels, autobuss pieturā var nemaz nepieturēt. Mēs šo vilšanos piedzīvojām.

Ar oranžo krāsu atzīmēts 434. autobusa maršruts, bet ar zaļo krāsu – 435. autobusa maršruts.

Diennakts biļeti 434. un 435. autobusam var iegādāties gan stacijas ēkā, gan birojā, kas atrodas, izejot no stacijas (jāpagriežas pa labi un jānoiet 50-100 metri). Abi autobusi pietur pie stacijas.

Sintra vecpilsētā, gaidot pieturā 434. un 435. autobusu, pamanīju, ka līdzās atrodas arī sarkanā autobusa saraksts.  Neko vairāk par to nezinu, bet redzēju, ka uz pilīm var aizbraukt arī ar nelielu sarkanas krāsas autobusu. Tikai tie, kam bija šī autobusa biļete, netika iekšā 434. un 435. autobusā.

 

Tūristiem tiek piedāvāts apmeklēt septiņas pilis. Mēs vienā dienā ātrā tempā staigājot, redzējām četras. Par tām arī aprakstīšu sīkāk. Lai kārtīgi un bez steigas izpētītu pilis un izstaigātu parkus, manuprāt, nepieciešamas vismaz 3 dienas. Vēl tikai piebildīšu, ka visas pilis apmeklētājiem atvērtas katru dienu. Mainās tikai darba laiks atkarībā no mēnešiem. Mēs pilis apmeklējām pirmdienā, 20. novembrī. Rindas nebija garas, bet vasarā gan varētu būt lieli cilvēku pūļi.

 

Palacio da Pena      

Braucot no stacijas ar 434. autobusu, Palacio da Pena (Penas pils/ Pena palace) ir trešā pietura, jo autobuss pirms tās pietur vēl pie divām pilīm – Palacio e Parque Biester un Castelo dos Mouros. Brauciens ilgst vismaz 15 minūtes.

Viduslaikos šajā vietā tika uzbūvēta dievmātei Penai veltīta kapela, kas 16. gadsimtā tika pārveidota par klosteri, taču 1755. gada zemestrīce to sagrāva. Klostera drupas nostāvēja gandrīz 80 gadus, līdz to savā īpašumā 1834. gadā ieguva Portugāles karalis Fernands II. Savukārt 1889. gadā pili izpirka valsts.

Pils atrodas kalna galā un līdzinās krāsaini sacakotai dzimšanas dienas tortei. Arhitektūrā un interjerā saskatāmi viduslaiku, austrumu stila un romantisma elementi. Šī pils skaitās viena no populārākajām apskates vietām, tāpēc te vienmēr daudz tūristu.

 

Penas pils.

Biju lasījusi atsauksmes, ka pils iekštelpas ir patumšas un piebāztas ar dažādu stilu mantām, taču pils parku gan esot vērts redzēt, jo līdzinoties pasaku dārzam. Uzticoties atsauksmēm, pie galvenās ieejas nopirku biļetes tikai pastaigai pa parku. Domāju, ka pie vienas reizes apskatīsim arī pils pagalmu, taču iekšā pilī neiesim. Un tā bija mana lielākā kļūda, jo ar šo parka biļeti netikām ielaisti pat pils pagalmā. Noraudzījāmies tik vien kā uz pils ārpusi. Vai pirms ieejas pils pagalmā bija uzstādīts biļešu automāts, kur varētu nopirkt biļeti pils apskatei, nemanīju, jo bija ļoti daudz cilvēku. Kaut gan no otras puses – ja mēs būtu izstāvējuši rindu un iegājuši šajā pilī, tad droši vien dienas laikā nebūtu paspējuši apskatīt četras pilis.

Tā kā Penas pils atrodas kalnā, no galvenās ieejas uz to ved celiņš. Tie, kas nevēlas piepūlēties, var braukt ar busiņu, kas kursē tikai pils teritorijā un maksā 3 eiro. Kur pirkt biļeti, gan nezinu, jo mēs gājām kājām.

Parka teritorija ir liela. Var jau būt, ka vasarā te viss zied un putni čalo, taču novembris dara savu, kaut kokiem lapas vēl joprojām bija zaļas. Pastaigājoties pa parku, virzījāmies no kalna lejup līdz parka ezeriņam.

Penas pils parks.

 

Kā izrādījās, līdzās ezeriņam ir izeja no parka. Te neviens nepārbauda biļetes, tāpēc zinātājs parkā var ienākt par velti. Un vēl viena interesanta detaļa – izejot pa vārtiem, jāpagriežas pa labi un pēc pāris simts metriem, kāpjot kalnā augšā pa automašīnu ceļu, var nonākt otrajā 434. autobusa pieturā pie Castelo dos Mouros.

 

Mūrī, kas fotogrāfijā redzams labajā pusē, ir izeja no parka.

 

 

Castelo dos Mouros      

Izejot no Penas pils parka (lasīt augstāk), pāris minūšu laikā var nokļūt pie Castelo dos Mouros (Mauru pils / Moorish Castle) ieejas. Gatavojot materiālu ceļojumam, biju nolēmusi, ka šo apskates objektu neapmeklēsim. Kaut kā nepiesaistīja akmens mūri. Pastāvējām pāris minūtes līdzās esošajā autobusa pieturā, taču 434. autobuss nenāca. Tas arī lika pieņemt lēmumu par labu Mauru pilij. Beigās nemaz nenožēlojām, jo šī vieta patika pat labāk par Penas pili.

Mauru cietoksnis tika uzcelts 10. gadsimtā. Mauri ir etniska grupa, kuru reliģija islāms. Viduslaikos cietokšņa apkaimē apmetās kristieši, tāpēc notika konflikti starp mauriem un kristiešiem. 19. gadsimtā Portugāles karalis Fernands II atjaunoja ne tikai Penas pils gruvešus, bet ķērās klāt arī Mauru cietoksnim, veicot tajā restaurācijas darbus.  Viens no torņiem nodēvēts viņa vārdā - Fernando tornis. Uzkāpjot torņos, paveras skats uz pilsētu un Atlantijas okeāna piekrasti. Tikai jāņem vērā, ka, ejot gar mūri, būs jākāpelē pa kāpnēm.

Mauru pils cietoksnis.

 

 

 

Mauru cietokšņa teritorijā pamanīju norādi uz Sintra Historic center (vēsturisko pilsētas centru). Pa šo taku tad arī gājām no kalna lejup (jāiet mazāk par kilometru), līdz nonācām pie autoceļa ar 434. un 435. autobusa pieturvietu. 435. autobuss ilgi nenāca, tāpēc kājām devāmies līdz nākamajai pilij – Quinta da Regaleira. Attālums nav liels – varbūt kāds kilometrs.