Aizver actiņas un ejam!

Dziļāk brien nezināmajā, un tava dzīve kļūs interesantāka.

Kas ātri uzliesmo, tas ātri nodziest.

Mēs visu laiku kaut ko gaidām. Darba dienas beigas. Piektdienas vakaru. Algas dienu. Tikšanos ar draugiem. Pavasara sauli. Vasaras ceļojumu. Bērnu pieaugšanu… Un to visu gaidot, novecojam.

Gudrību neatspoguļo runāšanas daudzums.

Man patīk būt neatkarīgai: kad gribu - tad eju, ko gribu – to daru.

Apzinos, ka dzīvi uztveru pārāk nopietni, bet savādāk nemāku dzīvot.

Dīvaini tā dzīve iekārtojusies, - jo tu vairāk čubinies ap savu bērnu, jo viņš tevi vairāk atraida. Un pretēji, - jo mazāk izrādi uzmanību, jo bērns vairāk cenšas to iekarot.

Lai mainītu bērnu ieradumus un dzīvesveidu, jāmainās mums pašiem.

Kas ir spēcīgāks cilvēka darbošanās dzinulis: aizrautība vai nauda?

Cita padarīto darbu vari novērtēt tikai tad, ja pats esi šo darbības jomu kaut nedaudz izmēģinājis. Pretējā gadījumā tu nezini, cik daudz pūles tas prasa.

Vai sievietes pucējas priekš sevis, priekš citām sievietēm vai priekš vīriešiem?

Vairāk laiku velti sev, nevis citiem. Biežāk atsaki, ka nav laika.

Ārā tik draņķīgs laiks, ka pretīgumu izraisa pat skatīšanās pa logu.

No rīta tu esi bezgala laimīgs pat par vienu lieku minūtīti, ko vari vēl atļauties pavadīt snaudā.

Vai egoisms ir ārstējams?

Kas ir gļēvulība? Kauns un mazdūšība otram acīs pateikt taisnību, kāpēc izrīkojies tik cūcīgi.

Lielākā nodevība – pievilt vistuvākā cilvēka uzticību.

Mīlestība pastāv tikai tad, ja tā cilvēkus ne tikai pietuvina, bet arī attālina. Attālinoties par otru sāc vairāk domāt, “sapņot”. Un tas priekš otra cilvēka ir tikai ieguvums.

Ir divas brīnumlietas, kas dod spēku tumšajās ziemas dienās: saulīte un mūzika.