Spodrības nakts

Naktī nenāca miegs, toties radās vēlme sakārtot dzīvokli. Kamēr kaimiņi gulēja, es savā mājā ieviesu tīrību. Vismaz daļēju, jo trokšņot nedrīkstēja, un tas nozīmē, ka bija jāiztiek bez grīdu sūknēšanas.

Mana “biznesa” pirmais strupceļš

Cerībām pilna devos uz Izglītības kvalitātes valsts dienestu, lai nodotu pedagoga privātprakses iegūšanai nepieciešamos papīrus (apmēram 40 lapas), kuru sagatavošanai veltīju visu sestdienu un svētdienu. Diemžēl notika obloms. Mans “bizness” sagruva vēl nesācies.

Izrādās, ka pēc sertifikāta iegūšanas vēl ir jāsaņem licence no pašvaldības, kuras teritorijā privātprakse tiks īstenota. Tas jau nebūtu nekas, ja savu privātpraksi vadītu vienā novadā. Taču es biju ieplānojusi braukāt pa visu Latviju un lasīt 6 – 8 stundas ilgus kursus. Tas nozīmē, ka pirms kursiem man no katras pašvaldības būtu jāsaņem licence? Pag! Cik Latvijā novadu un lielo pilsētu pašvaldību?... 119… Un man būs vajadzīgas tik daudz licences?... Ko? Rīgas pilsētā šīs licences cena uz diviem gadiem ir vairāk kā 70 eiro?... Sapratu, ka tas ir dārgs un pavisam neizdevīgs pasākums.

Jāmēģina rast citi ceļi. Varbūt apsvērt domu pieteikties kā pašnodarbinātai personai?

Mans skaistums neprasa upurus

Šodien trešo reizi savā mūžā izmantoju kosmetologa pakalpojumu. Ja tā padomā, tad katra reize iekritusi savā desmitgadē. Protams, ka pirmo desmitgadi neskaitu. Tātad – otrajā desmitgadē apmeklēju kosmetologu, cerībā, ka pēc tam varēšu veiksmīgāk iepazīties ar kādu puisi. Kā tur gāja ar iepazīšanos, vairs neatceros, bet tajā pat desmitgadē apprecējos. Trešajā desmitgadē apmeklēju kosmetologu, jo vēlējos labi izskatīties “Burdas” neprofesionālo šuvēju konkursā. Toreiz paveicās, – ieguvu galveno balvu. Un šodien – ceturtajā desmitgadē – mans trešais kosmetologa apmeklējums. Ceru, ka tas būs tikpat nozīmīgs kā iepriekšējie. Tātad – tuvākajā laikā gaidu savā dzīvē kardinālas pārmaiņas…

Vairāk kā stundu ilgās procedūras laikā turēju acis ciet, tāpēc sajūtu uztveršanai vairāk tika nodarbinātas manas ausis, nāsis un sejas āda. Ausis baudīja relaksējošu mūziku ar jūras šalkām un putnu treļļiem. Nāsis ostīja aromātu buķeti, sākot no rozes smaržas līdz pat smaržai, kas atgādināja guašas krāsas. Bet visneierastāk jutās mana seja. Šķita ka tā pārvērtusies par mīkstu māla piku, ko ar saviem maigajiem pirkstu galiem mīca, spaida un ieveido tēlnieks. Bet pēc tam, kad vēlamā sejas forma radīta, tēlnieka stafeti pārņēma mākslinieks. Viņš uz manas sejas zīmēja simetriskus dažāda izmēra apļus. Sajūtas neaprakstāmas, jo visu laiku atrados neziņā, kas tagad sekos. Un šī neziņa, domāju, ka ir sava veida brīnums, par ko visvairāk mēs priecājamies bērnībā.

Ko izvēlēties - datoru vai draugus?

Meita ar labāko draugu kompāniju nolēma braukt peldēties. Diemžēl viens puisis atteicās, jo viņam svarīgāka šķita laika pavadīšana pie datora, nevis ar draugiem. Protams, ka pārējie apvainojās.

Tā nu gadījās, ka laikā, kamēr meita taisījās uz peldēšanu, mājās atgriezās dēls. Viņš bija nolēmis paspēlēt datorspēles. Taču līdzko meitas draugi ieminējās, ka labprāt viņu ņemtu savā kompānijā līdzi uz karjeru, dēls paziņoja: “Es labāk braukšu peldēt, nevis spēlēšu datorspēli!” Pēc šī teikuma sapratu, ka lai arī mans puika ir datorspēļu fans, tomēr dziļi sirdī draugu būšana (sabiedrība) viņam ir svarīgāka par to sasodīto kasti.

Cilvēku tipi

Šodien meitai pastāstīju, ka psihologi cilvēkus pēc uzvedības iedala 16 tipos. Pajautāju, vai starp viņas paziņām, kuru skaits vairākas reizes pārsniedz skaitli 16, ir arī kādi līdzīgi? Meita par to agrāk nebija aizdomājusies, tāpēc šī saruna viņu aizķēra.

Kamēr ar vīru izmetām ikvakara apli pa mežu, meita internetā izpildīja testu par cilvēku tipiem. Raksturojums sakrita 100%. Tad testu izpildīja viņas labākā draudzene. Bet ar to viss nebeidzās. Pēc tam viņas abas kopīgi izpildīja testu, atbildot uz jautājumiem tā, kā, viņuprāt, to būtu darījis viens abām labi zināms puisis. 

Braukšana ar velosipēdu manu svaru nemazina

Šodien nosvēros un par skaitli, kurš rādījās uz elektroniskā tablo, nebiju sevišķi iepriecināta.

Savam svaram sekoju jau kopš jaunības. Gadu gadiem esmu ielāgojusi, ka tas ziemā nedaudz pieaug, bet pienākot vasarai – krītas. Taču šogad ir citādāk. Lai arī vasarā intensīvi braukāju ar velosipēdu, ēdu ogas un augļus, tomēr esmu pieņēmusies svarā par 2-3 kg. Vai tiešām pie vainas mans mīļākais saldējums un šokolāde? 

Augustīgs gaiss

Salīdzinot ar iepriekšējām tveicīgajām dienām, kad karstums turējās ap +30⁰C, šodien varētu pat teikt, ka bija pavēss. Pūta dzestrs vējš un vakarpusē tā vien prasījās pēc apģērba ar garām piedurknēm. Vīrs teica, ka gaiss tāds rudenīgs, bet es precizēju, ka – augustīgs (augustam raksturīgs).

Skatīšanās tālumā

Skatoties tālumā, laiks vienmēr apstājas, un dzīve pieder domai, kas tai mirklī neliek mieru.

Ģimenes kopā būšana

Vasarā mums tik reti sanāca visai ģimenei kopā būt, ka priecājos pat par 4-u stundu ilgo braucienu mašīnā uz laukiem.

Zvaigžņu vērošana

Melnās debesis noklājušas sīkas zvaigžņu pumpiņas. Internetā biju lasījusi, ka šī ir krītošo zvaigžņu nedēļa. Pēc pēršanās lauku pirtī, iziedams ārā atvēsināties, vīrs 3 – 4 minūšu laikā ieraudzīja divas krītošās zvaigznes jeb meteorus, kas aiz sevis atstāja gaismas strīpas. Es ar atgāztu galvu nostāvēju vairāk kā 10 minūtes. Gandrīz izmežģīju kaklu, taču neviena zvaigzne kā par spīti negribēja krist.

Kaulene un brūklene

Ciemojoties Latgales laukos, aizgājām uz tuvējo mežu panašķoties ar kaulenēm un brūklenēm. Kauleņu odziņas pēc izskata līdzinās sarkanajām jāņogām, tikai ar kauliņu vidū. Par garšu nebiju sajūsmā. Brūklenes ar savu skābumiņu garšoja labāk.

Krītošā zvaigzne

Arī šonakt melnās debesis klāja sīkas zvaigžņu pumpiņas. Urā! Man beidzot izdevās ieraudzīt krītošo zvaigzni ar spožu astīti. Tikai no priekiem, ka to ieraudzīju, aizmirsu iedomāties vēlēšanos.