21. jūnijs, svētdiena

22.06.2015.

Slapjā diena

Visu dienu līņāja, tāpēc gatavoju materiālus zirnim.

 

Eksperiments ar kruasānu

Meita pēdējā laikā bieži sākusi lietot kruasānu ar šokolādi. Mani aizrādījumi par neveselīgu ēdienu viņu neietekmēja, tāpēc nolēmu veikt eksperimentu. Izņēmu kruasānu no iepakojuma, lai pavērotu, kā tas uzvedīsies ilgākā laika periodā. Galu galā tā derīguma termiņš ir 2015. gada 2. septembris. Uz iepakojuma uzraksts “7 days”. Domāju, ka tā ir pircēju maldināšana, jo šķiet, ka kruasāna derīguma termiņš 7 dienas.

Tik daudz kruasānus apēdusi, meita pat nebija ievērojusi, ka tā augšpusē ir caurumi (laikam šokolādes iepildīšanai). Domāja, ka es tos izurbināju. Starpcitu, kruasāns pēc izskata nemaz nelīdzinājās apetītīgajam attēlam uz iepakojuma.


Eksperiments ar Pepsi

Lai bērnos radītu pretīgumu pret Colām un tās pakaļdarinājumiem, nolēmu veikt eksperimentu. Uz maza vistas filejas gabaliņa uzlēju Pepsi. Pēc dažām stundām no brūnā burbuļojošā dzēriena bija palicis caurspīdīgs šķidrums ar brūnām duļķēm, kas koncentrējās ap gaļas gabaliņu.

1.

2.

3.

 

4.

5.


Līgo dienas šausmu stāsts

Kādā pelēkā, pelēkā dienā. Pa pelēku, pelēku ceļu. Uz pelēku, pelēku dārzu. Brauca pelēka, pelēka mašīna. Pelēkajā, pelēkajā mašīnā sēdēja pelēka, pelēka ģimene. Tā kā lietus lija nevis kā pa Jāņiem, bet gāza kā no pelēkiem, pelēkiem spaiņiem, pelēkā, pelēkā ģimene domāja pelēkas, pelēkas domas. Jo pelēkajā, pelēkajā dārzā Jāņu ugunskura vietā nāksies lēkāt pāri pelēkām, pelēkām peļķēm. 

 

Ugunskura aizvietotājs lietainajā Jāņu naktī

Tieši precīzi pulksten 00:00 mūsu mazpilsētā kāds labvēlis ar salūtu lietainās debesis iekrāsoja krāsainas. Vai tas bija lielā pilsētas ugunskura, kurš šogad netika dedzināts, aizvietotājs?


Ticējums vai neticējums

Ticējums vēsta - “Ja Jāņos līst lietus, tad būs slapja vasara.” Ceru, ka ticējums, tāpat kā daudzas lietas gadu gaitā, noveco. Iesaku to atjaunināt – “Neskatoties uz to, kādi laikapstākļi ir Jāņos, vasara tik un tā būs saulaina un sausa.” 

 

Pirmās gailenes un pirmās meža zemenes

Lai arī brīžiem nedaudz līņāja, tik un tā abi ar vīru gājām pastaigāties pa mežu. Taciņas malā vīrs pamanīja mazus dzeltenus pintiķīšus. Urā! Pirmās gailenes. Pagājušajā gadā gan bija rekords - pirmās gailenes atradām 14. jūnijā. Salasījām apmēram pussaujiņu. Tā kā nebija plānots iet sēņot, groziņa līdzi nebija. Gailenes tika sabērtas mana lietusmēteļa kapucī.

Mežā atradām arī zemenes. Lai aiznestu tās uz mājām bērniem, savēru uz smilgas. Gluži kā bērnībā.

Kapucī gailenes, bet rokā smilga ar zemenēm. Tādā paskatā es atgriezos no meža pastaigas. Mājās no saldētavas izņēmām pēdējo pagājušā gada baraviku porciju un kopā ar gailenēm pagatavojām sautējumu.

 

Smaržīgā naktsvijole

Kādā ēnainā meža placītī vēl nebija novītusi smaržīgā naktsvijole. Tā ir orhideju dzimtas suga, kas ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā.

 

Lipīgā košļene

Pēc pastaigas abi ar vīru nedaudz piekusām, tāpēc nolēmām atpūsties. Lai iemiegot nenorītu košļeni, es to pielipināju pie iPad, ko vīrs bija nolicis sev līdzās uz gultas. Tik ļoti nāca miegs, ka bija slinkums iet līdz atkritumu kastei. Protams, ka abi iemigām. Mūs pamodināja meitas skaļā rosīšanās, jo pa logu bija redzama skaista varavīksne. Protams, ka man tā arī bija jāredz, tāpēc izlīdu no gultas. Par košļeni aizmirsu...

Pēc kāda laiciņa no guļamistabas atskanēja neapmierināta vīra balss. Nezinu kādā veidā, bet košļene bija iepinusies viņa kāju spalvās. Laukā dabūt bija bezcerīgi. Vienīgais – nogriežot spalvas kopā ar visu košļeni. Tagad uz vienas vīra kājas ir bezspalvu pleķītis.


Šašliki jau sapņos rādās

Otro dienu pusdienās ēdam Līgo vakarā neapēstos šašlikus. Droši zinu, ka līdz nākamajiem Jāņiem tos vairs necepšu un neēdīšu (izņēmums - Lido “Dzirnavu” šašliki).


Kurmīša biksītes

Apmēram pirms mēneša, pastaigājoties pa mežu, uz taciņas pamanīju rozā lelles biksītes. Zinādama, kā bērni pārdzīvo mantu pazaudēšanu, atradumu noliku redzamākā vietā - uz tuvumā guļošā baļķa. Vīrs nosmējās, ka tās būs biksītes garām ejošajam Kurmītim. Šo smalko joku sapratīs tie, kuri astoņdesmitajos gados redzējuši Čehu multenītes par Kurmīti. Vienai no tām bija nosaukums “Kurmītis un biksītes”.

Kad pa šo taciņu gājām nākamajā reizē, Kurmīša biksīšu vairs nebija. Domājām, ka tas kurš pazaudējis, būs veiksmīgi biksītes atradis. Šodien atkal gājām pa to pašu taciņu. Es ieteicos, ka jāpaskatās vērīgāk, jo varbūt tomēr vējš bikšeles iepūtis garajā zālē. Tā arī bija. Lietū samirkušās biksītes atkal noliku uz baļķa. Ceru, ka šoreiz tās noteikti paņems garāmejošais Kurmītis.


Lielie un mazie bērni

Darba kolēģe padalījās savā priekā – viņa gaida bērniņu. Pēc šīs jaukās ziņas mani pārņēma patīkamas atmiņas. Pēdējā laikā arvien biežāk, uz ceļa ieraugot mazus bērnus, atceros savējos tādā vecumā. Tas nepavisam nenozīmē, ka ātrāk vēlos kļūt vecmāmiņa. Mazbērni tomēr nav tas pats, kas savi bērni. Es vienkārši gribētu laika ratu pagriezt atpakaļ un vēlreiz kaut vai mazu mirklīti izbaudīt kopīgās pastaigas, rotaļas un grāmatu lasīšanas.

Kad bērni mazi, vēlamies, lai viņi ātrāk izaug lieli. Bet, kad bērni izauguši lieli, vēlamies, lai viņi atkal būtu mazi.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.