Braukšana tumsā

Braukt ar mašīnu tumšā laikā nogurdinoši. It sevišķi pa ceļu, kuru labi nepārzini. Tādās reizēs vienīgais orientieris ir nobraukto kilometru skaitītājs. 

Kuldīga

Kad iebraucu Kuldīgas vecpilsētā, pa ielām cilvēki vairs nestaigāja. Toties vienkopus sajaucās tumsā spīguļojošie Ziemassvētku rotājumi, vecās mājas ar dakstiņu jumtiem un Alekšupītes ūdenskrituma šļakatu skaņas. Īstai Ziemassvētku noskaņai pietrūka tikai lielas, baltas krītošas sniega pārslas. 

Latvija kā glezna

Lai gan dabā dominē brūngani pelēcīgie toņi, mēģināju saskatīt skaisto arī šajās šķietami drūmajās krāsās. Atceļā no Kuldīgas uz Rīgu pārņēma sajūta, ka pārvietojos pa kādu no V.Purvīša gleznām. Pilsētā, kur pavadu ikdienu, patiesās dabas krāsas pamanīt nevar. Tās nomāc mākslīgais apgaismojums un Ziemassvētku rotājumu spožums. Tikai tad, kad skatam paveras dabasskati vairāku kilometru tālumā, apzinies, cik Latvija ir skaista. Pat tik pelēkā un drūmā dienā kā šī.

Sabiles lelles

Pabraucu garām leļļu dārzam. Klusībā pie sevis prātoju, ka varbūt vajadzēja nofotografēt, jo vēlāk nožēlošu, ka neesmu to izdarījusi. Griezu mašīnu riņķī un braucu atpakaļ.

Ko es par to domāju? Oriģināli, bet nedaudz arī baisi. Tur, kur nav dzīvības, tur valda nāves dvaša. Lelles man asociējās ar sastingušiem, noburtiem cilvēkiem gluži kā pasakā par Ērkšķrozīti.

Ziemassvētku sajūtas

Līdzās t/c “Spice” uzstādīta milzīga egle, kas lielumā var sacensties ar Krasta ielas “Lido” egli. Un šo “Spices” egli rotā simtiem dažādu bumbuļu. Vīrs līdzjūtīgi noteica, ka neapskauž cilvēku, kuram tos nācās karināt. 

Atcerējāmies mūsu bērnības egles. Toreiz - 70-tajos - es biju neizsakāmi priecīga par trijām dažādu krāsu lampiņām, kas gadu no gada kopā ar apskrāpētajām stikla mantiņām un baltajiem vates pikučiem rotāja manu mājas eglīti. Bet vīram pat tāda disko gaismas ekstra nav bijusi. Viņš izticis ar parastajām svecītēm. 

Un kā ir tagad? Vai svētku noskaņu var radīt vientuļa sveces liesmiņa? Vai arī mūsu prasības līdz ar labklājību ir augušas?

Nepadarīto darbu darīšana

Pirms Jaunā gada vēlos nokārtot visus nepadarītos darbus. Sāku ar lāpīšanu un šūšanu, jo šujamtelpā vairāku mēnešu garumā bija sakrājusies prāva labojamo apģērbu kaudzīte.

Trīs dažādas eglītes

Augoša eglīte. Šorīt radās nepārvarama vēlme aiziet uz mežu līdz mūsu eglītei un līdz ar lietu izraudāt visu sakrāto negatīvo enerģiju. Kaut kā skumji sametās.

Nozāģēta eglīte. Mežā redzēju vīrieti ar dēlu. Vīrietis rokā nesa eglīti, bet dēls mugursomā nesa zāģi. Nevēlos, lai kādreiz tāds pats liktenis piemeklētu mūsu eglīti. Kaut kā skumji sametās.

Mākslīga eglīte. Vakar dēls, liekot zariņu pie zariņa, sastellēja mākslīgo eglīti. To nopirku pirms aptuveni sešiem gadiem. Toreiz pārdomas izraisīja tirgus laukuma atkritumos sakrautā nepārdoto eglīšu kaudze. Kaut kā skumji sametās. 

Matu krāsošana

Vakar draudzene meitai krāsoja matus. Diemžēl neveiksmīgi, jo krāsa pietrūka, un viena galvas daļa sanāca krietni gaišāka. Tāpēc šodien man nācās meitas matus pārkrāsot.

Modernās svecītes

Rakstāmlietu veikalā pie kases ieraudzīju svecīti ar kustīgu liesmiņu. Pa gabalu izskatījās, ka īsta, taču pienākot pavisam tuvu, sapratu, ka mākslīga. Darbojās ar bateriju. Pārdevēja teica, ka iespējams iegādāties svecītes, kurām ar pulti maināma liesmiņas krāsa. Nu ir laiki pienākuši – sēžot uz dīvāna var ieslēgt ne tikai TV, bet “iedegt” arī svecīti.

Pārsteigums

Visjaukākās ir bērnu gatavotās Ziemassvētku dāvaniņas. 

Ziemassvētku kino

Citi Ziemassvētkos iet uz baznīcu, bet mēs visi aizbraucām un kino noskatīties jauno filmu “Zvaigžņu kari” (skat. recenziju šeit). 

Brīvdienu kaifs

Man patīk šīs Ziemassvētku bezrūpīgās brīvdienas, jo beidzot var gulšņāt un stundām ilgi nodoties grāmatu lasīšanai. Lieliska atpūta un relaksācija.