Kopīgais vakars

Ikdienā diezgan daudz laika mēs visi četri pavadām kopā savā dzīvoklī vai pat vienā iecienītākajā istabā, taču visbiežāk katrs ir iegrimis savā nodarbē. Kaut ko kopīgu pēdējo gadu laikā sanāk darīt aizvien retāk. Ja dēls vēl ir dabūjams manā un vīra bariņā, tad ar meitu ir kā ar bitēm – nekad un neko no viņas nevar zināt, jo draugi vienmēr esot svarīgāki. Tāpēc biju pat pārsteigta, ka šovakar visi četri spējām savākties uz kopīgu galda spēļu turnīru, bet pēc tam visi četri, sasēdušies pie tēva lielā datora, noskatījāmies filmas “Grega dienasgrāmata” 1. sēriju.

Šo dažu kopā pavadīto stundu laikā manī uzjundīja nostaļģija pēc pagātnes, kad bērni bija mazi, un šādi kopīgie pasākumi bija mūsu ģimenes ikdiena.

Pie eglītes

Ievērojām ģimenes tradīciju – gada pēdējā dienā aizgājām līdz mūsu eglītei un aiznesām cienastu meža dzīvniekiem.

Apkārt vecam celmam saspraudu burkānus.

Vīrs teica, ka mans veidojums līdzinās burkānu Stonhendžai.

Neiztika arī bez plaukšķeņu trokšņa un aizlidojušā pārsteiguma meklēšanas.

Pēc tam gan visu drazu salasījām un aiznesām līdz atkritumiem.

Filmiņu vakars

Vakarā skatījāmies pirms 8-10 gadiem uzņemtās filmiņas ar bērniem. Tikai tagad – pēc tik ilga laika – beidzot visi novērtējuši, kāpēc es nekad neieklausījos pārmetumos, ka par daudz filmēju.