Ļaunais joks

Atnācu uz skolu tikai dažas minūtes pirms zvana. Papīra lapas pa gaisu vicinādami, pie aizslēgtajām durvīm drūzmējās 8-tās klases skolēni. Nostājos gaiteņa vidū un viņiem nopietni teicu: “Es jūs šodien iepriecināšu, jo stunda nenotiks.” Atskanēja skaļas prieka gaviles: “Urā!” Un tad es smejoties iesaucos: “April! April!” 


2. aprīlis, sestdiena

03.04.2016.

Sakritība

Sapņoju, ka mēģinu nokārtot angļu valodas eksāmenu. Pirmajā uzdevumā bija jāiztulko vārdi, kurus eksāmena vadītāja nodiktēja. Laiks gāja, bet tulkošana pavisam nevedās. Trīs reizes pārrakstīju eksāmena lapu, bet tik un tā tālāk par pirmo vārdu netiku…

Pēkšņi manu sapni pārtrauca mobilā telefona zvans. Zvanīja mana dēla drauga mamma un pajautāja, vai es šodien varētu abus puišus aizvest pie angļu valodas skolotājas uz privātstundu. Kāda sakritība – gan sapnī, gan dzīvē angļu valoda.

 

Galējie mēri

Apnicis, ka brīvdienu vakaros bērni tusējas līdz pat vēlai naktij, bet nākamajā dienā guļ gandrīz līdz pusdienlaikam, tādā veidā izpurgādami gan savu, gan mūsu brīvdienu. Lai tā vairs neturpinātos, pulksten 24 atslēdzām internetu un noslēpām mobilos telefonus.


Balkona aizkars

Jau otro dienu šuvu balkona dekoratīvos aizkarus (sīkāku aprakstu lasīt šeit), kas pēc izskata līdzinās armijas maskēšanās tīklam. Tagad būsim pasargāti no kaimiņu ziņkārīgajām acīm. 


Spodrības diena

No visiem logiem nomazgāju ziemas atstātos netīrības traipus. Tā vien šķiet, ka istabas kļuvušas gaišākas.


Mākoņains laiks

Saule nespīd, tāpēc bēdīgs prāts.

 

Krancis

Ja es būtu suns, tad nevarētu piedalīties elitārās izstādēs, jo esmu jauktenis. Manī plūst poļu, latviešu un krievu asinis. Vai tas nozīmē, ka esmu parasts sētas krancis?


Mūžīgā gaidīšana

Mēs visu laiku kaut ko gaidām. Darbadienas beigas. Piektdienas vakaru. Algas dienu. Tikšanos ar draugiem. Pavasara sauli. Vasaras ceļojumu. Bērnu pieaugšanu… Un to visu gaidot, novecojam.

 

Cīņa

Jau vairāk kā nedēļu mūsu mājā mitinās pavisam nevēlams viesis - saaukstēšanās vīruss. Dēls, meita un vīrs jau paspējuši izbaudīt tā klātbūtni. Es vēl turos pretī. Šobrīdējais cīņas rezultāts 3:1.


Kur labāk - zem galda vai uz dīvāna?

Valmieras teātra izrādē “Ziema zem galda” (vērtējumu skatīt šeit) kāds jauns puisis dzīvo pagaldē. Zem galda viņš labo kurpes (jo ir kurpnieks), gatavo ēst, spēlē mandolīnu, uzņem ciemiņus un arī guļ.

Es savu ikdienu varētu nosaukt kā “Dzīve uz dīvāna”, jo lielākā dienas daļa, ko pavadu mājās, norit uz viesistabas dīvāna. Tā ir mana darbavieta. Daļu no dīvāna aizņem grāmatas, pieraksti un klēpja dators. Otru daļu aizņemu es. Sēžot uz dīvāna, saceru rakstus, ēdu un skatos televizoru. Kad mani pārņem nogurums, savā darbavietā arī pasnaužu.

Ja salīdzina, kur dzīvot labāk – zem galda vai uz dīvāna, tad es teiktu, ka otrais variants. Vietas nav daudz, bet sēdēšana ir mīkstāka un galvenais, ka galva netiek apdauzīta.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.