Adelīnai “Balāde Adelīnai”

Meitai šodien vārda diena. Kamēr viņa pa āru tusējās ar draugiem, es uz klavierēm apmēram stundu trenējos, kamēr iemācījos nospēlēt, protams, ka atvieglotā versijā, pianista Ričarda Klaidermana 1976. gadā sacerēto skaņdarbu “Balāde Adelīnai”. Ierakstīju savu sniegumu telefonā un nosūtīju meitai pa WhatsAppu kā vārda dienas dāvanu. Ceru, ka pārsteigums patika.

 

Vārnu parāde

Pēdējās dienās mūsu pilsētas debesis iekarojuši skaļi vārnu bari. Ceru, ka nepiedzīvosim Alfrēda Hičkoka šausmenes “Putni” turpinājumu.


Apavu deficīts

Staigājām pa vairākiem Rīgas lielveikaliem un meklējām dēlam pavasara apavus. Viņa kājas izmērs sasniedzis tādu lielumu, ka jau otro gadu pēc kārtas labas kvalitātes apavi kļuvuši deficīts. Bērnu nodaļā 38. un 39. izmēra apavi visbiežāk vairs nav, bet vīriešu apavu nodaļā – vēl nav, jo sākas no 40. izmēra. Rudenī, pērkot dēlam ziemas zābakus, no pārdevējas uzzināju, ka bieži vien 38. un 39. izmēra puišu apavus izpērk sievietes. Bet es taču nevaru darīt pretēji, un savam puikam nopirkt sieviešu apavus.


20. marts, svētdiena

20.03.2016.

Aizkavējies pavasaris

Kaut arī sācies astronomiskais pavasaris, no rīta visu Latviju klāja sniega sega.

 

Dzīves līkloču krustojumi

2004. gada aprīlī, kad dēls bija gadu un dažus mēnešus vecs, abi no rīta pavadījām tēti uz staciju. Atpakaļ nākot pamanīju, ka pretī steidzas izmisusi sieviete, rokās nesdama nekustīgu un bālu, apmēram gadu vecu bērnu, no kura apģērba un matiem pilēja ūdens. Esot iekritis dīķī un slīcis. Toreiz palīdzēju sievietei sagaidīt ātrās palīdzības mašīnu.

2011. gadā aizgāju pie nepazīstamas frizieres apgriezt matus. Aizrunājāmies un uzzināju, ka viņa ir tā pati sieviete, kuras bērniņam toreiz notika nelaime. Protams, ka uztraukumā neatcerējos sievietes izskatu.

Pavisam nesen dēls peldēšanas nodarbībā iepazinās ar puisi. Šodien noskaidrojām, ka tas ir tas pats puisis, kuram pirms 12 gadiem palīdzējām. Vai nav dīvaini – abus atkal kopā savedis ūdens.


Dzīves vērtības

Vienā salkani romantiskā krievu filmā dzirdēju vērtīgu citātu, kas tulkojumā varētu skanēt šādi: “Zeme bez ūdens ir mirusi. Cilvēks bez ģimenes ir neauglīgs zieds.”

 

Ēdnīcas bizness

Valsts maina likumdošanu, lai mudinātu skolēnus veselīgi ēst, bet skolēni tik un tā pamanās apiet likumus. Varbūt šoreiz tas pat ir spiestā kārtā.

Mūsu skolas ēdnīcā tiek gatavotas garšīgas un samērā lētas pusdienas, tāpēc te bieži vien pusdienu starpbrīdī visu garo rindu veido sveši cilvēki. Iespējams, ka šī iemesla dēļ, skolēni ēdnīcā pusdieno arvien retāk. Viņi iet iepirkties uz līdzās esošo pārtikas veikalu.

Ēdnīcai bizness zeļ un plaukst, bet kā ar skolēnu veselību? Un vēl – vai tik nav tā, ka skolas ēdnīcai, jo tā ir izglītības iestāde, ir iespēja iegādāties produktus ar atlaidēm.


Karš un bērnība

Terorakti Briselē lika man atcerēties apmēram 10 gadu vecumā izjustās bailes no iespējamā kara. 70-tajos un 80-tajos gados, kad pastāvēja PSRS un ASV aukstais karš, skolā tikām apmācīti, kā rīkoties, ja tiek uzmesta atombumba. Ar baltiem marles apsējiem uz mutes, mācību trauksmes laikā skrējām slēpties skolas pagrabā.

Pilnīgi visu ēku logi pa diagonāli (krusteniski) bija jānolīmē ar papīra joslām. Iespējams, lai mazinātu triecienviļņa rezultātā radīto stiklu plīšanu.

Kad mācību trauksme notika pilsētā, vakarā visiem uz kādu stundu tika atslēgta elektrība. Nedrīkstēja iedegt pat sveces. Visapkārt braukāja milicijas mašīnas un, ja kāds atļāvās istabā paspīdināt gaismas staru, uzreiz ruporā tika aizrādīts.

Kad mācījos 9. klasē, militārajā stundā šāvām ne tikai mērķī, bet uz ātrumu izjaucām Kalašņikova automātu (arī meitenes) un vilkām gāzmasku.

Ilgstošā kara draudu situācija starp PSRS un ASV manī radīja nepatīkamas atmiņas uz visu dzīvi. Bet ko lai saka tie bērni, kuri šodien Briselē piedzīvoja karam raksturīgu situāciju - sprādzienus, nāvi un paniku?


Pastaiga ar …

Pa mežu pastaigājās divas meitenes. Viņas nevis viena ar otru sarunājās, bet katra aizrautīgi darbojās ap savu mobilo telefonu. Novērojums: citi uz mežu izved pastaigināt suni, bet citi – telefonu.

 

Mežā vēl sniegs

Lai arī pilsētas ielas jau sausas, meža ēnainajā daļā vēl var slēpot.


Nogurums

Pēdējā laikā ļoti piekūstu. Pat neko īpašu nedarot. Vairākas reizes dienā uznāk tāds nogurums, ka nākas uz dažām minūtēm atgulties. Iespējams, ka vitamīnu trūkums, jo ziemas mēnešos savu organismu ar papildus enerģiju nelutināju. Būs laikam tagad tas jādara.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.