Besis

Diena, kad viss līdz kaklam apnicis. Gribēju atpūtu un totālu klusumu.


Teātris

Kad janvāra sākumā internetā vēlējos iegādāties biļetes uz Nacionālā teātra izrādi “Īstā bērnība” (vērtējumu lasīt šeit), bija atlikusi vien pēdējā vieta. Atrados dilemmas priekšā. Tik ļoti negribēju viena pati braukt uz Rīgu, bet tai pat laikā ļoti gribēju šo izrādi redzēt. Pēc ilgām pārdomām sapratu, ka labāks ir otrais variants.

Izrāde notika Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Par to, ka ieejas režģotās metāla kāpnes man atgādina ieeju lielveikala noliktavā, esmu rakstījusi jau iepriekš. Šodien saskāros vēl ar kādu dīvainību, proti, milzīga izmēra garderobes numuriņu. Ne īsti kabatā, ne īsti rokassomiņā ieliekams. Apmēram 10x13(!) cm liels finiera četrstūris (skat. foto).

Vēl bija viena lieta, kas man šķita pilnīgi nepieņemama. Mini kafejnīca, kas atradās nelielā telpā aiz garderobes, bija pārceļojusi tuvāk skatītājiem, tas ir, kafejnīcas galdiņš tika ierīkots zālē līdzās skatuvei. No sākuma cilvēki kautrējās iet iepirkties, jo pārējiem no sēdvietām tas redzams kā uz delnas, bet, jo mazāk laika atlika līdz izrādes sākumam, jo visi jutās arvien izsalkušāki, tāpēc sastājās rinda. Līdz ar to izrādes sākums apmēram 10 minūtes kavējās. Pēc tam cilvēki nopirktos pīrādziņus/kūkas ēda un sulu/kafiju/grādīgos dzēra, sēžot skatītāju sēdvietās(!) un skatoties izrādi(!). Gluži kā kino teātrī. Arī cukurvate te tika pārdota. Vēlāk gan internetā izlasīju, ka to izdomājuši paši aktieri. Bet tik un tā kaut kā Rīgas cirku atgādināja.

Pagājušā gada martā pēc izrādes “Mollija saka: Jā!” noskatīšanās šajā pašā zālē, recenzijā rakstīju, ka “...mūsdienās cilvēki nākšanu uz teātri vairs neuztver kā svētkus. Arī apģērba ziņā. Vairs jau nav daudz atlicis, lai te sāktu tirgot popkornu!” Nu, lūk! Mans pieņēmums piepildījies. Pat gads nav riņķī!

 

Pārmērīgais klusums

No teātra mājās ierados ap pulksten 18-iem. Abi bērni bija aizgājuši pie saviem draugiem. Mājās tikai vīrs. Viscaur valdīja miers un klusums. Biju tik priecīga, ka šo svētlaimīgo sajūtu varēšu izbaudīt līdz pat pulksten 23-iem. Diemžēl izturēju tikai kādas divas vai trīs stundas. Pēc tam sāku izjust bērnu kņadas un strīdu trūkumu.


Kopīgās brokastis

Darba dienās katram ģimenē izveidojies savs dienas režīms, tāpēc pusdienas un vakariņas nesanāk ēst vienā laikā. Sestdienas un svētdienas bērni parasti pavada ar draugiem, un ēšana atkal iekrīt katram savā laikā. 

Urā! Beidzot šorīt pienāca ilgi gaidītā diena, kad brokastis ēdām visi četri vienā laikā un pie viena galda (nevis katrs savā istabas stūrī pie datora vai televizora). Radās pat tāda kopības un tuvības sajūta. Agrāk tā bija mūsu ikdiena.


Lielie bērni (1)

Dēls pa ziemu paaudzies, tāpēc aizbraucu uz lielveikalu nopirkt dažus jaunus apģērbus. Sapratu, ka bērnu preču nodaļu nākas apmeklēt pēdējo reizi, jo dēlam jau nepieciešams lielāks izmērs par to, kas te nopērkams. Ar daļējām skumjām secināju, ka abi bērni izauguši ne tikai no rotaļlietu veikaliem, bet arī no bērnu apģērbu veikaliem.

P.S. Manu telefonu vēl ik pa laikam ar jaunumu īsziņām bombardē viens rotaļlietu veikals. Laikam gatavo augsni nākamajiem mazbērniem.

 

Lielie bērni (2)

Kamēr bērns mazs, ir daudzreiz vieglāk. Ja viņš bāž pirkstus pie elektrības kontakta, dusmīgi uz viņu paskaties, enerģiski pakustini rādītājpirkstu un pasaki, ka nedrīkst. Mazais sapratīs un pārstās darīt blēņas.

Jo bērns aug lielāks, jo pieaugušajam ir arvien grūtāk. Ja jūti, ka situācija kļūst nekontrolējama, dusmīgi paskaties un aizrādi, cerībā, ka “mazais” pusaudzis tevi paklausīs. Bet viņš (labākajā gadījumā pie sevis) rupji tevi pasūta vienu māju tālāk un dara uz priekšu, kā iecerējis.


Skaipotāji

Ciest nevaru, ka meita vakaros ar saviem draugiem runā pa skaipu. Tajā laikā nav vēlams staigāt garām viņas datoram, jo draugi redz. Tajā laikā nav vēlams pārrunāt ģimenes lietas, jo draugi dzird. Tā es kādu stundu klusi nosēdēju uz dīvāna zīmējot.

Kamēr braucu pakaļ dēlam uz Sporta skolu, vīrs man sagādāja mazu pārsteigumu četrrindes formā:

Ko tu sēdi šite klusi;

Laikam esi piekususi.

Bērnus mājās ganīdama;

Šurpu turpu vadādama.


Paklausīgās paraugmeitenes sindroms

Arī paklausīgajām (iekompleksētajām) paraugmeitenēm kādreiz pienāk dullais (dulnais) vecums. Ja citas to “pārslimo” pusaudžu gados, paklausīgās novelk līdz 16, 17 un pat 18 gadiem. Manējā pieaugšanu un brīvību sāka izbaudīt 16 gados, līdzko uzsāka mācības Rīgas skolā. Ja būtu palikusi mācīties mūsu pilsētā, droši vien klusi un paklausīgi nodzīvotu līdz pat vidusskolas beigām. 


25. februāris, ceturtdiena

26.02.2016.

Lielais zīdainis?

Kad bērns ir zīdainis, visu viņa vietā izdara vecāki.

Kad bērns ir pirmskolas vecumā, ļoti daudz viņa vietā izdara vecāki.

Kad bērns ir sākumskolas vecumā, bieži vien viņa vietā izdara vecāki.

Kad bērns ir pusaudža vecumā, reti viņa vietā izdara vecāki.

Kad bērns ir jaunieša vecumā... Šodien no rīta līdz pat vēlam vakaram darīju vienu darbu meitas vietā. Vai tas nozīmē, ka viņa ir lielais zīdainis?


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.