Pētīt dzīvi

Aizrādīju meitai, ka man nepatīk viņas klaiņošana – kā no rīta iziet, tā vēlu vakarā pārrodas. Uz to meita atbildēja, ka viņa neklaiņo, bet pēta dzīvi. Viņa, redz, gribot izbaudīt visu, kas tiek piedāvāts.

Pavaicāju, vai ieejot apģērbu veikalā, tiek pielaikoti visi apģērbi pēc kārtas? Nē. Tiek atlasīti labākie. Nu, tieši tāpat būtu jābūt arī ar dzīves piedāvājumiem – jāizbauda nevis visi pēc kārtas, bet jāizvēlas labākie.

 

Koncerti

Klausījos māmiņdienai veltītu koncertu un mēģināju izskaitļot, cik reizes esmu apmeklējusi Mūzikas skolas koncertus, kuros uzstājas mani bērni. Ja pieņemu, ka vidēji gadā noklausos 5 koncertus, tad 11 gadu laikā - vismaz 55. Uh! Vēl jāpaciešas tikai gadiņš.

 

Pienākums

Vīrs ar dēlu rīt ieplānojuši doties makšķerēt. Piedāvāju aizvest.

Vīrs: “Vai tiešām tu gribēsi četros no rīta celties, lai mūs ar mašīnu vestu līdz upei?”

Es: “Tu domā, ka es katru darbadienas rītu gribu agri celties, lai bērnus vestu uz staciju? Protams, ka negribu, bet tas ir mans pienākums.”


Lielais loms

Kad vīrs ar dēlu atgriezās no makšķerēšanas, nobrīnījos, kā dēls spējis bez mobilā telefona un cita veida izklaidēm izturēt 5 stundas. Pie tam no pulksten 4.30 rītā. Tikai tad, kad abi izrādīja savu guvumu, sapratu, ka dēla pacietība tikusi bagātīgi atalgota, jo viņš noķēris lielāko zivi - 2,760 kg smagu līdaku.

 

Putna dāvana

Sapucējusies gāju uz picēriju. Pa ceļam uz maniem tikko izmazgātajiem matiem uzdir...a putns. Kad notīrīju, vaicāju vīram, kā izskatās. Viņš atteica, ka matu šķipsna kļuvusi gaišāka, bet, lai es neuztraucos, jo tā vienmērīgi saplūstot ar manām sirmo matu šķipsnām. Re, kā! Putns uzdir…a, bet es sajutos veca.

Dēls mierināja, ka tas uz laimi. Vīrs nosmējās, ka katram tiek pēc saviem nopelniem. Bet es domāju, ka sliktumam ir arī savs labums, jo dzirdēts, ka mati ātrāk aug, ja tos iesmērē ar pīļu mēsliem. Šie gan nebija pīļu mēsli, bet, ja nu aug?


Sejas krēms

Klājot uz sejas Latvijā ražotu ekoloģisko krēmu, sajutu motoreļļai līdzīgu smaržu. Negribu būt traktors!

 

Pastaiga pa mežu

Dievinu pastaigas pa mežu, jo katru reizi ieraugu ko jaunu. 

Diemžēl neuzzināju, vai tā ir racējlapsene, smilšlapsene vai smilšbite, kas smiltīs izrakusi aliņu un, no tās ik pa mirklim izbāžot galvu, iespējams, ka medīja. 

 

 

Pamanīju mazu gailenīti. Vīrs teica, ka tā droši vien palikusi no pagājušā gada. Es gan neticu, ka gailene būtu spējusi, kaut arī zem sausām koku lapām, tik labi saglabāties.

 

Ap melleņu ziediem zumzināja kamenes.

 

Vijolīte mūsu mežā reti sastopama.

 

Patiesībā 18 km garo ceļu mērojām, lai sameklētu meža silpureni, kas ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Diemžēl nokavējām, jo tās ziedēšanas laiks jau garām.

 

Ziedoša meža silpurene - redzējām pagājušajā gadā.

Noziedējusi meža silpurene – redzējām šodien.


Pavasara smaržas

Pulksten 8 no rīta ar riteni izbraucu ierasto maršrutu pa mežu. Gaisā virmoja fantastisks smaržu mikslis. Smaržoja gan mežs, gan pilsēta.


Zied ievas…

Gandrīz katru gadu ievu ziedēšanas laiks sakrīt ar aukstumiem. Šogad izņēmums. Ievas zied pilnā sparā, un ārā laiks kā vasarā.

 

Auto avāriju diena

Ogres centrā (rādiusā 1 km) notika 3 pavisam nesaistītas auto avārijas. Viena pie veikala “Top” (netālu no Mālkalnes apļa), otra – pie veikala “Maxima” Mālkalnes prospekta galā un trešā – netālu no Jaunogres stacijas. 


Uzlidojums

Vakar ap pulksten 22, kad ārā jau krēsloja, dēlu ar mašīnu vedu no sporta nodarbībām. Ceļa posmā, kuru no abām pusēm ieskauj klaji lauki, mašīnas uguņu gaismā redzēju lidojam prāvu kukaiņu bariņu. Paukšķēdami tie sitās pret motora pārsegu, mašīnas stikliem un jumtu. Īsti gan nesapratu, kas par kukaiņiem. Domāju, ka sirseņi.

Kad šorīt pavēru viesistabas aizkarus, uz palodzes augšpēdus līdzās atvērtajam logam gulēja milzīga maijvabole. Pēcāk maijvaboles redzēju arī pilsētā. No tā vien secināju, ka vakar esmu piedzīvojusi nevis sirseņu, bet maijvaboļu uzlidojumu.


Vēsture atkārtojas

Kad jaunībā līdz ar tumsu pārrados mājās, vienmēr pie loga dežūrēja mamma. Uz manām atrunām, ka nevajaga uztraukties, tēvs noteica: “Redzēsim, kā tu rīkosies, kad pašai būs bērni.” Nu tas laiks ir pienācis.

Meita pēc pulksten 21 izgāja paskriet. Domāju, ka pa pilsētu, bet viņa aizskrēja uz mežu. Pie tam nolēma apskriet apkārt meža karjeram. Šis ceļa posms sastāda aptuveni 10 km. Ja būtu gaišā dienas laikā, neiebilstu, bet skriešana notika vēlu vakarā. Pārradās mājās pilnīgā tumsā ap pulksten 23. Es jau domās paspēju nosirmot. Ja gadījumā viņai no neierastās slodzes būtu palicis slikti, kā zinātu, uz kuras takas meklēt? Pēc pārmetumu lavīnas vīrs nikni noteica: ”Kad tev kādreiz būs meita, varbūt beidzot mūs sapratīsi!” Redz, vēsture atkārtojas.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.