Filma "Es esmu šeit" stāsta par 17 gadus veco Raju un viņas 12 gadus veco brāli Robi, kuri kopā ar vecomāti dzīvo lauku mājā Rēzeknes novadā. Kad vecāmāte nomirst, bērni par to neziņo sociālā dienesta darbiniecei, tāpēc, nevienam nenojaušot, viņi dažus mēnešus dzīvo vieni paši. Tā kā Raja nevar sazvanīt uz Angliju aizbraukušo māti, viņa nolemj piedalīties angļu valodas olimpiādē, kur galvenā balva ir brauciens uz Londonu. Tādā veidā Raja cer satikt māti, lai visu izstāstītu.

Filma par ātru pieaušanu, izmisumu, mīlestības trūkumu, klusēšanu un cerību. Latviešiem ir teiciens, ka cerība mirst pēdējā. Filmā tā mira mirklī, kad māte, atpērkoties ar naudu, atteica palīdzību uz Londonu atbraukušajai meitai. Pēc tam gan mirusī cerība atkal cēlās augšā, tikai citā kvalitātē, jo Raja saprata, ka vienīgais vistuvākais cilvēks šajā pasaulē ir brālis Robis, kuru viņa nedrīkst pamest tāpat, kā māte pametusi viņus.

Dzīves gudrība teic, ka cilvēku stiprāku dara pārbaudījumi. Tikai vieni šos pārbaudījumus izbauda brieduma gados, kad dzīvē daudz kas jau pārdzīvots, bet citiem ar pārbaudījumiem nākas saskarties agrā jaunībā. Filmā saskatīju dzīves pārbaudījumu salīdzināšanu ar brišanu pa dubļiem. Dubļi parādās pa ceļam uz skolu. Dubļos iekrīt atestāts un nosmērējas baltā Rajas izlaiduma kleita. Dubļu ir tik daudz, ka līdz mājas pagalmam nav iespējams atbraukt ar mašīnu. Pat līdzās esošais purva ezers ir tik dūksnains kā dubļi. Un kūdras kalns tik melns kā dubļi…

Mēs katrs savā dzīvē uzvelkam gumijas zābakus un brienam. Citiem izdodas pārbrist dubļiem pāri daudzmaz tīrām kājām, bet citi iestieg tajos arvien dziļāk, nošļakstot ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Un tad, kad veiksmīgi esam izbriduši no dubļiem laukā, mēs uzvelkam tīrus apavus (filmas beigās Raja Robim uzdāvina sarkanas botas).

Tikai pēc filmas noskatīšanās internetā izlasīju, ka angliskajā versijā filmas nosaukums ir “Mellow Mud”, kas tulkojumā nozīmē “Maigie dubļi”.

Filmā sarunas ir īsas un virspusējas, tāpēc skatītājam dažas lietas paliek neizprastas un neatklātas, piemēram, pilnīgi nekas nav zināms par bērnu tēvu – vai dzīvs, vai miris.

Manuprāt, filmā ir arī dažas nepilnības (tālāk runāšu no skolotājas skatu punkta). Pirmkārt, skolā bērnus uzņem no 7 gadu vecuma, tāpēc 12. klasi beidzot viņi ir 18 vai 19 gadus veci. Raja skolu pabeidza 17 gados. Tas nozīmē, ka viņa bija 11. klases skolēna vecumā. Otkārt, neticu, ka reģionālajā angļu valodas olimpiādē var uzvarēt vidusskolas skolēns, kuram mājās nav datora, televizora un pat grāmatu (pieņemsim, ka tās tiek paņemtas no skolas bibliotēkas). Un šādai olimpiādei nevar(!) sagatavoties dažu dienu laikā. Kad angļu valodas skolotājs Rajai jautā, kā viņa iemācījusies angļu valodu, jauniete atbild, ka pateicoties tēvam. Bet tēvs, kā iepriekš noskaidrojām, ir noslēpumā tīta persona, uz kuru var izbraukt filmu veidotāji, ja nevar izdomāt, kā pamatot atbildi. Treškārt, tā jau ir otrā jauniešiem domātā pēdējo gadu latviešu filma (arī “Izlaiduma gads” / 2014.), kurā skolotāji ielaižas seksuālās attiecībās ar saviem audzēkņiem. Vai tā ir kāda Latvijas skolotāju pataloģija? Kāpēc jāiemin dziļāk dubļos jau tā sabiedrības acīs tik zemi novērtētais pedagogs?

Filma orientēta uz jauniešiem, kuri vecāki par 14 gadiem. Skatījos to kopā ar saviem bērniem (17 un 13 gadus veciem). Viņi sākumā nesaprata, kāpēc mirušā vecmāmiņa, gluži kā ganksteru filmā, tika iemesta izraktā bedrē, nevis pienācīgi apglabāta. Nezinošajam skatītājam netika paskaidrots, ka bez apgādnieka palikušos bērnus var ievietot bērnu namā, ko Raja un Robis, protams, nevēlējās.

Visumā filma man patika. Tāda skumja un skaudra. Ar sāļām asarām beigās.

Ļoti krāšņa, ar specefektiem bagāta un zeltā mirdzoša filma par Senās Ēģiptes dieviem, kas dzīvo līdzās mirstīgajiem. Tikai dievi ir augumā lielāki, tajos rit zelta asinis un mājo dievišķīgs spēks. Tomēr izrādās, ka dieviem, tāpat kā cilvēkiem, piemīt vājības. Viņi mēdz būt alkatīgi, nodevīgi, varaskāri un egoistiski.

Līdz ar dievu Horu, kurš vēlas cīnīties ar tēva brāli Setu un atgūt Ēģiptes valdnieka statusu, bīstamā ceļojumā dodas puisis Beks – parasts mirstīgais, kura vēlme ir izpestīt no Mirušo valstības savu mīļoto. Ceļojums palīdz dievam Horam mainīties. Viņš beidzot saprot, ka dieva galvenais uzdevums ir kalpot cilvēkiem, nevis savam labumam.

Lasīju, ka filma saņēmusi kritiku par neprecīzu Senās Ēģiptes dievu un simbolikas atspoguļojumu. Es gan par to neuztraucos, jo neuztvēru filmu kā vēsturisku un mitoloģisku stāstījumu, bet kā greznu pasaku pieaugušajiem.

Vesterna darbība norisinās apmēram pirms 200 gadiem, un tā balstīta uz vēsturiskiem faktiem. Cīņas par dārgajām zvēru kažokādām notiek ne tikai mednieku pulciņu starpā. Viņiem jāspēj izvairīties arī no indiāņu uzbrukumiem, uz kuru zemes tiek medīts. Kāre un tieksme pēc naudas, cilvēkus pamudina uz nodevību, cietsirdību, atriebību, zemiskumu un mežonību. Filmā tiek parādīta cilvēka pirmatnējība, kurā viņš kā asinskārs gaļēdājs un plēsoņa uzbrūk ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Cīņu skati ir nepatīkami un pretīgi (sevišķi filmas sākumā), tādēļ bieži nācās novērsties no ekrāna.

Filma būtu zaudējusi māksliniecisko vērtību, ja nežēlīgajai cilvēku vardarbībai nebūtu pretstatīts dabas skaistums un varenība. Filmēšana notikusi Kanādā, ASV un Argentīnā. Visā krāšņumā parādīti Misūri upes izgrauztie kanjoni un bezgalīgi sniegotie plašumi, uz kuru baltā fona cilvēks līdzinās mazam, melnam punktiņam. Operators skatītājam kā atelpu piedāvā aplūkot arī saules staru rotaļas un dabas elementu sīkumus tuvplānā. 

Sižets, manuprāt, ir vājš un paredzams. Varētu pat izdalīt trīs galvenos pieturpunktus: pāridarījums, grūtību pārvarēšana un atriebība.

Pēc gūtajiem ievainojumiem cīņā ar grizli lāci, mednieks Hjū Glāss, kuru lieliski atveido Leonardo di Kaprio, kļūst pārējiem medniekiem par nastu. Viņš tiek atstāts mežā trīs mednieku uzraudzībā ar domu, ka tiks pienācīgi apglabāts. Taču mantkārīgā Džona Ficdžeralda nodevības rezultātā, Glāss tiek pamests vienatnē ar savām sāpēm un mežonīgo dabu. Un vienīgais spēks, kas viņu virza uz priekšu, ir atriebības kāre.

Filmā jūtami daudz pārspīlējumi, kuru dēļ tā zaudē ticamību, jo, varbūtība izdzīvot visos grūtības pārvarēšanas posmos, ir ļoti maza. Glāss paliek dzīvs ne tikai pēc diviem lāča uzbrukumiem, bet arī pēc ilgstošas peldes (ar nesadzijušām rētām) ledainā ūdens straumē (cilvēks ledainā ūdenī var izdzīvot tikai dažas minūtes) un krišanas no klints cauri egles zariem.

Skatoties filmu, priecājos, ka mēs nedzīvojam tajā laikā un tādos apstākļos. Mūsdienu vārgais cilvēks knukstētu jau par nieka saaukstēšanos un puņķiem, bet Hjū Glāss vīrišķīgi pārcieta ne tikai rētu šūšanu un piededzināšanu, bet arī ledaino ūdens aukstumu. Neticu, ka mūsdienu cilvēks spētu ziemas laikā staigāt apkārt slapjām drēbēm. Droši vien ātri būtu ticis pie plaušu karsoņa un klepus.

Filmā vairākas reizes tika rādītas Glāsa sapņu vai murgu vīzijas ar nu jau mirušo sievu indiānieti un dēlu. Man tomēr prasījās, lai filmā skaidrāk būtu parādīta mednieka pagātne. Tāda saraustīta un līdz galam nepasacīta. Arī filmas beigas aprautas pusvārdā. Īsti nevar saprast, vai Glāss pēc atriebības ir gatavs mirt, vai tomēr viņā ir palikusi vēlme dzīvot.

Vairākas cīņas ainas parādītas tuvplānā, piemēram, cīņa ar grizli lāci. Sajūta, ka uz lielā kinoteātra ekrāna skatītājam tiek dota iespēja izbaudīt lāča klātbūtni, jo viņa milzīgās ķepas ar garajiem nagiem uzguļas ne vien uz mednieka galvas, bet šķiet, ka tūlīt aizķers arī 1. rindas skatītājus. Patiesībā šo cīņu bija diezgan riskanti rādīt tuvplānā, jo brīžiem varēja just samākslotā lāča datorgrafikas klātbūtni.

Patika elpas dvaša uz kameras. Beigu cīņā, iespējams, ka tas bija speciāli, tomēr tie asins traipi uz kameras labajā augšējā stūrī man traucēja. Radīja vēl vienu neticamības un tehnikas klātbūtnes iespaidu.

Filma parāda lielisku operatora un aktieru meistarību, tomēr bija arī garlaicīgi sižeta momenti, kuru dēļ nedodu augstu novērtējumu - 3½ zirņus.

Vai sākusies kosmosa mode? Pēdējo gadu laikā kino apritē atgriezusies kosmosa tēma: “Gravity“ (Gravitāte; 2013.), “Interstellar” (Starp zvaigznēm; 2014.), “Star Wars: The Force Awakens” (Zvaigžņu kari: Spēks mostas; 2015.) un “The Martian” (Marsietis; 2015.).

Filma stāsta par astronautu Marku Vatniju, kurš pēc negadījuma ticis pamests uz Marsa. Lai izdzīvotu, viņam nākas likt lietā ne tikai biologa, bet arī ķīmiķa, fiziķa un datorspeciālista iemaņas. Tieši šo fantastisko zināšanu dēļ, filma var kalpot kā pamudinājums vai pozitīvisma piemērs mūsu jaunatnei, jo ik gadu kardināli samazinās eksakto zinātņu speciālisti.

Pēc būtības “Marsietis” man atgādināja 2000. gadā uzņemto “Cast Away” (Pamestais), kur galvenajam varonim Čakam Nolandam nācās ilgu laiku izdzīvot uz vientuļas salas. Arī šajā filmā pierādījās, ka vislabākās idejas rodas bezizejas situācijās.

Ja salīdzina ar “Interstellar”, ko arī esmu redzējusi, tad “Masietis” ir krietni vien labāka filma. Interesantos un saturīgos dialogus caurvij humors. Arī darbība uz Marsa šķiet ticamāka. Ļoti patika ideja par kartupeļu audzēšanu un ūdens ieguvi, kā arī pielietotais Dzelzs vīra efekts (pārdurtais cimds), kas palīdzēja Markam nokļūt līdz kosmosa kuģim. Nedaudz gan neticību viesa tas, ka sabojāto tvertni, kurā viņš uzturējās bez skafandra, no temperatūras -60⁰C un vējiem norobežoja vien plēve, kas tika piestiprināta ar skoču.

P.S. Apgāda “Zvaigzne ABC” visu autoru svinīgajā pasākumā 2016. gada janvārī notika grāmatu izloze. Kad lāču mammai Velgai Vītolai tika pasniegta vinnētā grāmata “Marsietis”, apgāda valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka izteica cerību, ka varbūt bez zieda, kas uzplaucis uz Marsa, nākotnē tur spēs izaudzēt arī kādu dzīvnieciņu.