Tā kā veramās durvis istabā aizņem daudz vietas, nolēmām iegādāties salokāmās bīdāmās durvis. Toreiz, deviņdesmito gadu beigās, Rīgā atradu firmu, kas šādas durvis izgatavoja no preskartona un aplīmēja ar līmplēvi. Durvju kvalitāte, neskatoties uz to, ka pagājuši vairāk kā divdesmit gadi, vēl joprojām ir diezgan laba. Tikai pirms dažiem gadiem salūza vadotnes sistēma. Toreiz nācās krietni vien nopūlēties, lai izdomātu, ar ko aizstāt pa vadotni braucošos ritentiņus.

1.veids

Vairākus gadus tika izmantots šāds slīdošais mehānisms, līdz radās ideja, kā to uzlabot (skat. 2. veidu).

Vienām durvīm nepieciešami vairāki pa vadotni slīdoši mehānismi, tāpēc būvmateriālu veikalā jānopērk paplāksnes (tik lielas, lai ievietotos plastmasas vadotnē), filca uzlīmes (paplāksnes lielumā), garas skrūves un uzgriežņi (2 - 3 reizes vairāk nekā skrūves). Lai izgatavotu šo mehānismu, filca uzlīmes (paredzētas līmēšanai uz mēbeļu kājām, lai neskrāpētos grīda) centrā jāizsit caurums, bet pēc tam filca uzlīme jāpielīmē pie paplāksnes. Filcs nepieciešams, lai durvis viegli un klusi slīdētu pa plastmasas vadotni. Savukārt plastmasas vadotni no iekšpuses, lai filcs labāk slīdētu, var iesmērēt ar sveci.

Turpinājums ...

Meita savus zīmējumus pie sienas bija pielipinājusi ar lipekļiem. Siltumā lipekļi kļuva mīksti, un zīmējumi krita nost, uz tapetēm atstājot taukainas pēdas. Nolēmu kaut ko lietas labā darīt. Nopirku 120 cm x 90 cm lielu korķa tāfeli koka rāmī (cena apmēram 25 eiro) un pakāru pie sienas. Tagad zīmējumi pie tāfeles tiek piesprausti ar piespraudēm (skat. fotogrāfiju).

Izmērā krietni mazāka korķa tāfele jau labu laiku karājas gaitenī. Pie tās tiek piespraustas lapiņas ar svarīgu informāciju, piemēram, biežāk lietotie tālruņu numuri, bērnu nodarbību laiki, vilcienu un autobusu saraksti u.c.

Izmēģināju dažādus veidus, cenzdamās no lakotas koka virsmas dabūt nost līmlentas paliekas (1.). Beigās atklāju, ka tās notīrāmas ar nagu lakas noņemšanas līdzekli (2.), kas nopērkams veikalā “Drogas”. Galvenais, ka šis process nav smirdīgs, jo eļļainā viela nesatur acetonu. 

Nopirku puķu podiņu. Kad pārnācu mājās un noņēmu no tā caurspīdīgo iepakojumu, atklājās, ka iepakojums bija veiksmīgi noslēpis ražotāja brāķi. Vienā māla podiņa pusē bija neglīti notecējusi zaļā glazūra un izdauzīts robs, kas piekrāsots ar cita toņa zaļo glazūru. Sataisījos jau puķu podiņu nest atpakaļ uz veikalu, taču izrādījās, ka pērkot neesmu paņēmusi čeku. Nekas cits neatlika, kā defektu pārvērst par efektu.

Plauktā sameklēju kaltētus augus, kas palikuši pāri no “Stendera ziepes” dāvanu iepakojuma un ar līmes pistoli tos pielīmēju pie puķu podiņa. Tādā veidā noslēpu gan krāsas notecējumu, gan izdauzīto robu.