Mana dienasgrāmata 2017

Pa mājām

Vīram izmežģīts ceļgals, un viņš jau vairākas dienas neiziet no mājām. Līdz ar to es savas brīvdienas arī pavadu mājās, jo nemāku vairs viena pati izklaidēties.


Alerģija

Dēlam alerģija no vijoles. Ne jau tādā nozīmē, ka vijoli nepatiktu spēlēt. Gluži otrādi. Viņam vijole patīk un spēlēšana uz tās arī padodas. Taču pastāv viens bet… Dēlam alerģija no kanifolija, ar kuru tiek ierīvēts lociņš, lai vijole labāk skanētu. No kanifolija putekļiem iekaist acis un aizkrīt ciet deguns. Un tā jau 10 gadus. Žēl, ka patīkama nodarbe izraisa tik nepatīkamas sajūtas. 


Īsais augums

Īsais augums jau kopš jaunības manī radījis tikai papildus kompleksus. Skolas un augstskolas sporta nodarbībās, kad stājāmies pēc auguma, biju rindas noslēdzošais posms. Basketbola un volejbola komandas kapteiņi mani izvēlējās kā pēdējo, jo jēgu nesaskatīja. Spēles laikā skraidīju kaut kur pa apakšu, kamēr garākie viens otram ņēma nost bumbu. Tāllēkšanas un augstlēkšanas normatīvos iekļāvos ar grūtībām. Nu pasakiet, kā var pārlekt šķērītē pār 110 cm augstumā uzliktu stieni, ja augumā esi padevusies vien 160 cm? Vienīgais, kas mani sportā glāba – garās skriešanas un slēpošanas distances, rāpšanās pa virvi, izturības (presīte) un akrobātiskie vingrojumi. Kaut lekšana pāri bukam priekš manis arī bija milzīgs pārbaudījums.

Uzsākot darba gaitas lielā uzņēmumā, ātri vien sapratu, ka augsta ranga vadītāja amats nespīd, jo kas tādu sīkaļu klausīs. Stereotipiski pieņemts, ka vadītājam jābūt tādam, ko respektē un no kā nedaudz baidās – lielam, druknam vai fiziski spēcīgam.

Arī šobrīd - strādājot pamatskolā, lielākā daļa skolēnu mani pārauguši jau 7. klasē. Pat ģimenē pēdējā gada laikā esmu kļuvusi pati mazākā.

Šodien atkal pievīla augums… Mūsu kāpņu telpas 4. stāvā nomainījās kaimiņi, līdz ar to sācies remonts. Tika lauztas sienas. Urbja un krītošu sienas gabalu troksnis bija pietiekami skaļš pat manā 2. stāvā. Tā kā dzirdēti nostāsti par izlauztajām nesošajām sienām, nolēmu uzkāpt līdz kaimiņiem, lai strādniekiem pavaicātu, ko viņi dara. Protams, ka pret troksni iebildumu nebija, jo remonts paliek remonts. Durvis atvēra drukns (droši vien svarā pāri 100 kg), gara auguma vīrietis, kuram biju līdz padusēm. Kā draudīgs lācis tas raudzījās uz leju, tas ir uz mani, kad balsij trīcot (laikam tomēr sabijos) apjautājos, kādas sienas viņi jaucot nost…

Tomēr īsajam augumam ir arī viena priekšrocība – varu vīram klēpī saritināties kā mazs kaķēns. Brrr! Tikko iedomājos, kā es šādi izskatītos pensijas vecumā. Vecmamma sēž vecpapam klēpī.

 

Mantojums

Es: “Citi vecāki bērniem mantojumā atstās māju, bet es atstāšu savus autordarbus.”

Meita: “Labāk gribētu māju. No zirņa nepaēdīsi.”


Gudrības zobs

Meitai no smaganām izspraucās pirmais gudrības zobs. Viņai šobrīd 18.

Pie manis gudrība (vienā eksemplārā un pie tam vēl šķība) ieradās tikai 40 gadu vecumā. Līdz tam biju pārliecināta, ka piederu pie retajiem, kam mutē saskaitāmi vien 28 zobi. Nu jau dažus gadus tie ir 29. Izskatās, ka vairāk arī nebūs.


Lielpilsētas poliklīnikas priekšrocības

Aizvedu vīru uz ARSu pie traumataloga - ortopēda. Uzzinājām, ka pēc nedēļas būs jātaisa ceļa locītavas operācija, tāpēc šīs dienas laikā nācās nodot analīzes, veikt magnētisko rezonansi un apmeklēt (bez iepriekšēja pieraksta) vairākus ārstus. Visu izdarījām pateicoties tam, ka medicīnas iestādes darba laiks līdz pulksten 20-iem. Mūsu pilsētas poliklīnikā vienas dienas ietvaros tik daudz procedūru nemaz nespētu iziet, jo, pirmkārt, būtu gara rinda un, otkārt, ap pulksten 15-iem lielākā daļa ārstu savu darbu jau būtu beiguši. 


3. februāris, piektdiena

04.02.2017.

Humora vakars

Pirms neilga laika TV kanālā atklāju humoristisku raidījumu Stand Up. Turpmāk katru vakaru pārbaudīju TV ierakstus ar cerību, ka varbūt atkal būs. Ne visi vakari izrādījās veiksmīgi. Apnika vilties, tāpēc šodien internetā sāku skatīties raidījumu no 1. sezonas. Sen nebiju atļāvusies vairākas stundas pēc kārtas gulšņāt dīvānā un truli blenzt ekrānā. Sanāca tāda bezrūpīga piektdienas vakara relaksācija.

 

Verbālie vēmekļi

Kad bērni dusmās atļaujas uzbļaut vai kaut ko rupju pateikt, jūties kā samazgām apliets. Tu nesaproti, kāpēc tāda netaisnība, -  jo vairāk sava laika viņiem velti, jo pretīgāki kļūst viņu verbālie vēmekļi. Tādā brīdi nonāc dilemmas priekšā - vai netīrību mazgāt nost un izlikties, ka nekas nav noticis, vai arī krāt šo vēmekļu čupu tādā kā komposta kaudzē, kura kādreiz tik un tā uzrūgs un pārsprāgs.


Vientuļā pastaiga

Vīrs jau otro nedēļu staigā ar kruķi un tikai pa māju, tāpēc palūdza dēlam, lai tas man sastāda kompāniju pastaigai uz mežu. Dēls kā no rīta aizgāja uz mūzikas skolu, tā līdz vēlai pēcpusdienai nepārnāca. Taisnā ceļā esot devies pie drauga. Es viņu saprotu. Kur redzēts, ka 14 gadus vecs puika divatā ar mammu, draudzīgi sadevušies rokās, pastaigātos pa mežu? Gāju viena pati.

 

Nolauztais zars

Dzīve bieži vien liek justies kā šim koka zaram - barbariski salauzītam smalkās skalās un ar ieplēstu ārējo mizu.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.