Apnikums

Apnikusi nīkšana mājās. Tik ļoti vēlos aizbraukt nelielā (kaut divu dienu) ekskursijā, lai gūtu jaunus iespaidus. Taču apzinos, kamēr vīrs nevarēs staigāt, es viena pati droši vien pat nedošos pastaigā pa mūsu pilsētu. Tikai līdz veikalam vai darbam un atpakaļ.

Dabas maldi

Vakar šķita, ka beidzot sācies pavasaris. Spīdēja saulīte, sasildot gaisu līdz +8C⁰ (siltākā diena šajā gadā). Nopriecājos, ka zālājs pagalmā drīz sāks augt. Taču tie izrādījās tīrākie maldi. Daba mūs izjokoja. Šovakar sniga. Ļoti ilgi un daudz. Rīt no rīta atkal būs jātīra mašīna. 

Alerģija

Psihologa E. Volfa grāmatā “Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos” rakstīts, ka pusaudžu alerģija pret vecākiem izpaužas viļņveidīgi. Tā nāk un iet. Šodienas vakars mūsu ģimenē bija kluss un mierīgs. Nekas neliecināja par vakardienas histērisko alerģiju pret mani un vīru. Šodien tā bija pierimusi. Kas mūs sagaidīs rīt, tas jau būs cits stāsts.

Sniegs

Skatījos pa logu, kā sniega pārslas puteņo un atcerējos rudens braucienu uz Igauniju. Toreiz – 25. oktobrī – tika piedzīvots pirmais sniegs. Kopš tās dienas pagājuši 4,5 mēneši, jeb precīzāk – 134 diena. Kā tā ziema jau pieriebusies!

Viņpus loga un šaipus loga

Abas fotogrāfijas bildētas no viena skatu punkta. Fotogrāfijā pa kreisi nofokusēts uz apkārtnes skatu aiz loga, bet fotogrāfijā pa labi – uz nezināmas izcelsmes augu, kura sēklu dēls vasaras beigās iestūķēja puķu poda zemē. 

Kūka

Ogres Valsts ģimnāzija svin 25-u gadu jubileju, tāpēc skolēni no cepumu un biezpiena kārtām izveidoja milzīgu kūku – ēdnīcas galda lielumā. Mans uzdevums bija koordinēt kūkas rotāšanas procesu.

Diena bez atpūtas (1.)

No rīta skolā noklausījos svētku koncertu.

Tad vīru vedu uz Rīgu pie ķirurga.

Pēc tam braucu uz Lielvārdi vērtēt konkursa darbus.

Līdz vēlai naktij gatavoju novada olimpiādes materiālus.

Diena bez atpūtas (2.)

Novadīju novada vizuālās mākslas olimpiādi.

Aizvedu vīru uz fizioterapijas nodarbību.

5 stundas (!) nosēdēju skolas vestibilā kā salidojuma dalībnieku reģistrators.

Balodis

Skolas salidojumā pie manis pienāca kāds jauns vīrietis ar gariem matiem un bārdu, kuru, protams, kā savu bijušo skolnieku es neatpazinu (un neatceros vēl joprojām). Viņš pateicās man par vienu situāciju, kas palikusi prātā uz visu dzīvi. Proti, 7. klasē mājās tāpat vien uzzīmējis balodi un atnesis zīmējumu uz skolu, bet es par šo papildus darbu ielikusi 10. Puisis bijis ārkārtīgi centies, un tieši tāpēc šis 10-nieks licies ļoti būtisks. Tas esot pat izmainījis viņa skatījumu uz mācībām un dzīvi, jo noticis kaut kāds klikšķis. Turpmāk manas stundas viņam bijušas visgaidītākās.

Ja jautātu, kas skolotāja darbā sniedz vislielāko gandarījumu, es teiktu, ka bijušā skolēna labie vārdi, par to, ka esmu mācējusi viņu pārliecināt, ieinteresēt un motivēt. Tā, lūk, arī ir pedagoģija. Un nevis plika zināšanu nodošana.

Piekusonis

Pēdējās dienas bijušas pārslogotas, tāpēc šodien mani mocīja piekusonis, likdams divas reizes pa dienu iemigt.