Jauni svārki

Par sevi biju izbrīnīta, jo šodien šūšanas kāre turpinājās. Tiku pie jauniem svārkiem.

Mainība

Pirmā vasara, kad mēs tik maz laika pavadām ārpus mājas. Un te nav vainīgi laikapstākļi. Drīzāk nevaru samierināties, ka meita atsakās no kopīgajiem ģimenes pasākumiem. Nemāku vairs atpūsties un priecāties, ja neesam visi kopā.

Plānošana

Ceļojumam pa Igaunijas trijām salām (Hiiumaa, Saaremaa un Muhu) rezervēju četras naktsmītnes pie jūras un nopirku biļetes uz diviem prāmjiem. Lai to visu samenedžētu, pavadīju vairākas stundas.

Vai otrreiz būs labāk?

Gada sākumā likvidēju saimniecisko darbību kā nerentablu. Nu atkal sāku apdomāties, vai nepamēģināt vēlreiz.

Lūka

Vienmēr esmu jūsmojusi par mašīnas jumta lūkas priekšrocībām. Caur stiklu paveras skats uz Rīgas greznajiem jūgendstila māju augšstāviem vai uz zvaigznēm naksnīgajās debesīs, bet vasaras karstajās dienās caur atvērto lūku ieplūst svaiga vēja dvesma.

Šodien nācās secināt, ka lūkai piemīt arī kāds trūkums. Rīgā bija nolijis pamatīgs lietus, bet tā kā atkal spīdēja saulīte, gar Biķernieku mežu braucu ar atvērtu lūku. Pretī traucās trolejbuss un, iebraucis lielā peļķē, apšļakstīja mašīnu no augšas līdz pat apakšai. Varu vēlreiz atgādināt, ka lūka bija atvērta… Vēlāk aizdomājos, kā diez šādā situācijā justos kabrioleta pasažieri?

Nevērtīgais mantojums

Ilgi vilku gumiju garumā, līdz beidzot sadūšojos. Bez žēlastības izrevidēju no vecākiem pārmantotās padomju laika grāmatas. Par katru internetā mēģināju sameklēt kādu atsauksmi. Atradu pat vienu vērtīgu mājas lapu, kurā kāds vīrietis (drīzāk viņu nosauktu par censoni, jo es gan nespētu sevi piespiest lasīt padomju garā rakstītus tekstus) raitā un nedaudz humoristiskā stilā novērtējis katru sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” grāmatu. Žēl, ka nebija apraksti par grāmatām sērijā “Apvārsnis”, “Stāsti par vēsturi” (tur gan lielākā daļa novecojusi), “Stāsti par dabu” (vienīgā sērija, kurai pietaupīju pilnīgi visas grāmatas).

Starp bērnu audzināšanas grāmatām atradu 1988. gadā izdotu “Ģimenē aug bērns”. Joka pēc atšķīru lappusi uz dullo (52. lpp.) un palasīju. Mati saslējās stāvus, bet tāda bija tā mūsu bērnības politiskā propaganda. “Jau mazbērnam pēc attēla būtu jāiepazīst V.I. Ļeņins. Ieteicams pastāstīt, ka Ļeņins mīlējis bērnus, rūpējies par to, lai viņi varētu labi dzīvot. Piektā un sestā dzīves gadā vajadzētu veidot priekšstatu par V. I. Ļeņinu kā cilvēku, kas mācīja labi strādāt un mīlēt savu Dzimteni, kas daudz darīja, lai izveidotu mūsu Padomju zemi. Vēlams kopā ar bērnu no grāmatām uzzināt par Ļeņina bērnību, skolas gaitu sākumu, draudzīgo un lielo Uļjanovu ģimeni. Varētu pārrunāt, kā padomju tauta glabā V.I.Ļeņina piemiņu šodien, un kopā ar bērnu aiziet pie Ļeņina pieminekļa un tur nolikt ziedus.” Jāatzīst, ka pati esmu audzināta tieši tādā gaisotnē gan bērnudārzā, gan skolā. Tagad tas manī izraisa pretīgumu.

Grāmatas

Vakar atlasītās grāmatas (divi lieli iepirkuma maisi, divas lielas somas un divas lielas kastes) aizvedu uz pilsētas bibliotēku. Derīgās viņi atstās, bet nederīgās nodos makulatūrā. Toties man plaukti atbrīvojās jaunām grāmatām.

Mini mušiņas

Braucot ar riteni, bez brillēm neiztikt, jo Daugavas krastu apsēdušas mazo mušiņu kolonijas. Viena sīkaļa iespraucās pat ātruma pārslēdzēja mehānismā, kas atrodas uz velosipēda stūres. Kad mainīju ātrumu, lidinājās zem plastmasas stikliņa starp ciparu stabiņiem.

Atpūta

Dēls Daugavmalā cepa desiņas, es lasīju grāmatu, bet vīrs no upes zivju vietā izmakšķerēja iepirkuma maisiņu un zāles kumšķus.