Dzīve un risks

Romantiskā filmā dzirdēju labu frāzi – “Šķietamā drošība liedz pa īstam dzīvot… Dzīvot nozīmē riskēt.” Tad jau sanāk, ka es pa īstam nemaz neesmu dzīvojusi, jo baidos riskēt.


Nemiers

Nemāku dzīvot savu dzīvi. Visu laiku stresoju par citu dzīvēm.

 

Nelūgts ciemiņš

Naktī uz balkona izdzirdēju troksni. Vai tiešām augšējā stāva kaimiņi divpadsmitos izdomājuši skrubināt (tīrīt) balkona grīdu? Pavēru aizkaru, bet aiz tā – pirmā stāva kaimiņu kaķis tup uz palodzes un skrāpē mūsu logu. Tā jau otrā reize mēneša laikā, kad viņš kaut kādā veidā ticis uz otrā stāva balkonu. Būs jābrīdina kaimiņi, jo vismazāk vēlos, lai vasarā, kad cauru diennakti būs vaļā balkona durvis, pa mūsu māju klīstu nelūgts ciemiņš. 


Vai citur zāle zaļāka?

Liela daļa meitas klasesbiedru gatavojas studēt ārzemēs. Meita šādu vēlēšanos nav izrādījusi, jo uzskata, ka labu medicīnas izglītību var iegūt arī Latvijā. Pie tam viņa apzinās, ka būtu grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi svešā vidē, esot prom no draugiem un ģimenes, jo tādā gadījumā viss būtu jāsāk no nulles.

Papētīju Lielbritānijas augstskolas, kurās iespējams studēt bez maksas. Neviena no tām neietilpst Lielbritānijas labāko augstskolu divdesmitniekā. Vienā augstskolas reklāmā gan uzrādījās, ka tā esot Lielbritānijas labāko augstskolu piecdesmitniekā. Tad jau sanāk, ka arī tur to augstskolu ka biezs. Nevar jau zināt, cik nopietnas tās ir, ja, piemēram, lai iestātos, pietiek ar starptautiski atzītu angļu valodas eksāmenu un Latvijas atestāta vidējo vērtējumu. Pat mūsu augstskolās uzņemšanas noteikumi stingrāki.


Nekasdiena

Nekādi nevarēju izdomāt, kas šodien bijis tāds īpašs.

Nekas!

Nekas?

Nekas.


27. aprīlis, ceturtdiena27.04.2017.

Sieviešu žurnāli

Kamēr vīram tika laboti zobi, uzgaidāmajā telpā šķirstīju sieviešu žurnālus. Lasu tos ārkārtīgi reti, jo daudzus gadus vairs nepasūtu. Nevēlos sevi vēl vairāk iedzīt kompleksos.


Kuldīga (1)

Lai nedaudz nomainītu vidi un atpūstos, devāmies divu dienu ekskursijā uz Kuldīgu skatīties, kā Ventas rumbā vimbas lēkā.

 

Histērija

Kuldīgas vecpilsētā uz soliņa sēdēja divas pusaudzes. Viena histēriski raudāja, bet otra centās viņu nomierināt. Nespēju paiet vienaldzīgi garām, jo raudošo meiteni burtiski kratīja drebuļi. Apvaicājos, kas kaiš. Domāju, ka varbūt kaut kas sāp vai arī kāds nodarījis pāri. Izrādījās, ka apraudāts tiek mobilais telefons, kam ieplīsis stikliņš, nokrītot uz bruģa. Mobilais telefons?!... Šis atgadījums liek pārdomāt, kam mūsdienās tiek piešķirta pārāk liela vērtība. Skumji, bet – lietām.

Palīdzēju meitenei nomierināties un pavadīju viņu līdz mājām.


Kuldīga (2)

Visus mūsu labos nodomus par aktīvu piedalīšanos Kuldīgas pasākumā “Lido zivis!”, sabojāja lietus, sniegs un ziemeļu vējš. Tik vien spējām, kā izstaigāt tirdziņu, noklausīties “Melo-M” koncertu un palūkoties uz Ventā lecošajām zivīm. Ārprātīgi nosalām. 

Kā šajā aukstumā “Melo-M” puiši spēja paspēlēt čellu? Es pirkstus pat nevarēju saliekt. Baidījos, ka nespēšu noturēt mašīnas stūri.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kad tu esi laimīgs? Tad, kad varu darīt to ko vēlos un dzīvot tā kā vēlos.