Aukstums

Līdzko palika nedaudz vēsāks un vējaināks, vakarpusē no ielām pazuda cilvēki. Mīļie, kur jūs esat? Nav taču ziema!

Katram savs

Dēls tika pie kārotā datora, ko tēvs bija solījis par iestāšanos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Ja man pirms 30 gadiem, kad pabeidzu padomijas vidusskolu, kāds būtu teicis, ka piedzīvošu laikus, kad katram ģimenes loceklim būs pašam savs televizors, proti, dators un pārnēsājams(!) telefons, es nez vai ticētu. Bet tā nu tagad ir.

Novērtējums

To, ka skolas vadība katru gadu kādam skolotājam piešķir goda zīmi, zināju jau sen. Kopš 2003. gada tā tikusi dāvāta 27-iem skolotājiem. Tikai tas vienmēr notika kaut kā klusi, citiem pat nemanot. Lasot skolas pašvērtējumu, šodien beidzot uzzināju nominācijas:

1. Par… skolas un sava darba popularizēšanu Latvijā, pasaulē, darbojoties nacionālos un starptautiskos projektos;
2. Par … skolas un sava darba popularizēšanu Latvijā un moderno tehnoloģiju ieviešanu mācību un metodiskajā darbā;
3. Par profesionālismu, erudīciju, koleģialitāti un ilggadēju radošu darbu jaunatnes izglītošanā un audzināšanā.

Skolā strādāju no 2004. gada (vienu gadu pēc tam, kad sāka piešķirt nominācijas). Šajā laikā žurnālos publicēju vairāk kā 100 rokdarbu rakstus un metodiskos materiālus ar atsauci uz skolu, kurā strādāju. Šajā laikā tapušas 15 rokdarbu grāmatas. Šajā laikā kā metodiskā vadītāja lasīju lekcijas dažādos novados. Šajā laikā izveidoju mājas lapu ar metodiskajiem materiāliem vizuālajā mākslā un tehniskajā grafikā, kas pieejama jebkuram interesentam. Bet laikam tomēr neesmu gana pietiekoši popularizējusi savu skolu. Varbūt es to visu darīju pārāk klusi un neskraidīju apkārt kā vista, kladzinot par kārtējo izdēto olu.

Es negaužos par to, ka neesmu to 27-u labāko skolotāju vidū. Es vienkārši secinu, kāda ir skolas vadības attieksme, un kā es tieku vērtēta. Lai tad arī nebrīnās, kāpēc pēdējos gados man zudusi vēlme iesaistīties jebkādos skolas papildus darbos.

Mācības

Pilnībā nodevos kursa darbam. Veicu savas mājas lapas dizaina un struktūras analīzi.

Uztraukums

Mūsu daudzdzīvokļu namu pagalmā, sirēnām kaucot, iebrauca ugunsdzēsēju mašīna un taisnā ceļā traucās līdz mājas galam, kur manu vecāku kāpņutelpa. Sirds gandrīz izleca no krūtīm, kaut zināju, ka vecāki dārzā. Tāda pati sajūta katru reizi, kad tur ir nostājušies ātrie. Neviens nevēlas, lai ar viņu mīļajiem atgadītos kas nelāgs.

Zīlīte

Kopš ziemas putnu barotavā bija saglabājušās saulespuķu sēkliņas. Kāda zīlīte to atklāja un sāka ciemoties mūsu balkonā.

Daugava elpo

Daugava ieelpo un izelpo ūdeni. Kad atnācu uz upi, iekārtoju krēslu krastmalas zālītē. Pēc neilga laika ūdens jau skārās pie kurpju purngaliem. Ceļtekas, smilgas, baltais āboliņš un neaizmirstulītes vienā mirklī bija kļuvušas par ūdens augiem, virs kuriem savas dejas grieza mazas zivteles. Pēc kādas stundas ūdens atgriezās savā iepriekšējā vietā. Un tad no gala. Daugava elpo. Mierīgi.

Tehnoloģiskais progress

Agrāk, kamēr vīrs makšķerēja, sēdēju līdzās un zīmēju, adīju vai tamborēju, lasīju un pat izšuvu. Tagad laiki mainījušies. Šodien vīrs uz upi devās ar makšķerēm, bet es ar datoru. Cik labi, ka savas lietas internetā varu darīt, kur vien sirds kāro – pat uz klusas Daugavas saliņas, pa gabalu noraugoties pilsētas steigā.

Darbs un nauda

Piederu pie cilvēkiem, kas nemāk pelnīt. Varu strādāt aizgūtnēm (domāts – bez apstājas), bet nauda aizplūst garām. Varbūt tas tāpēc, ka naudu nekad neesmu uzskatījusi par galveno mērķi.