Mana dienasgrāmata 2018

Avenes

Mežs katru reizi mums sagādā kādu pārsteigumu, piemēram, šodien – vietā, kurai pastaigas laikā esam gājuši garām simtiem reižu, pamanījām aveņu pudurus. Vakarā tikām pie saldējuma ar avenēm.


Komforta zona

Dzīvot komforta zonā, nozīmē baudīt ierastu dzīves ritējumu, kas neprasa sevišķu piepūli un nerada lieku stresu. Vai iziešana no komforta zonas skaitās tad, kad tiek pieveikts cilvēciskais slinkums?

 

Svarīgā ziņa

Jau vismaz nedēļu, ik reizi verot vaļā ziņu portālus, kā pašu pirmo meklēju info par Taizemi, kur noritēja applūdušajā alā iesprostoto 12 futbola komandas puišu un trenera glābšana. Šodien ūdenslīdēji no alas izveda pēdējos četrus puišus, kas alā bija pavadījuši 18 dienas. Turp un atpakaļ ceļš ūdenslīdējiem prasījis aptuveni 11 stundas un šaurākā eja, caur kuru nācās izspraukties, bija apmēram 38 cm plata.


Bezrūpība

Mostos, kad gribu un daru, ko gribu, jo izbaudu atvaļinājumu. Taču pēc divām šādā bezrūpībā pavadītām nedēļām, manī sāk parādīties vēlme sapurināties, lai beidzot pieslēgtos kaut kam nopietnākam par bezmērķīgu laiskošanos.


Nekaunība

Reizi gadā – parasti vasaras viducī – braucam uz Limbažu kapiem. Šoreiz mūs sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Blakus esošo “kaimiņu” kapavieta, lai uz tās neaugtu zālājs, bija glīti nolīdzināta ar maza izmēra akmentiņiem. Bet pats labākais tas, ka pāri palikušos akmeņus viņi divās prāvās kaudzēs bija uzbēruši uz mūsu kapu teritorijas. Nav jau kapi īstā vieta, kur vajadzētu darboties pēc principa “dots pret dotu”, bet mums nekas cits neatlika, kā abas akmeņu kaudzes pārbērt atpakaļ uz kaimiņu teritoriju.


Mācīties dzirdēto saprast

Mēs – dzirdīgie – nemaz nevaram iedomāties, kā jūtas tie, kas nedzird vai arī tikai daļēji dzird.

Dēls no šodienas sāk pamazām pierast pie dzirdes aparāta. Lai nesāpētu galva, tas jālieto pakāpeniski – sākot no stundas dienā. Pēc 16 daļēji klusajiem gadiem, viņš beidzot ar nedzirdīgo ausi saklausa skaņas, bet vārdus gan vēl nespēj uztvert. Tas laika gaitā esot jāmācās. Pat iekšējo balsi tagad dzirdot pavisam savādāk.

Nebiju domājusi, ka ar dēla ausi ir tik slikti, jo Bērnu Dzirdes centrā, kad taujāju, vienmēr atteica, ka viņš dzirdot apmēram 25% no 100%. Taču pēdējā gada laikā dēls arvien biežāk man izteicās, ka viņam šķiet, ka ar kreiso ausi pilnīgi neko nedzirdot. Viņš arī atzinās, ka ikgadējās pārbaudēs, kad tika noteikta dzirdes audiogramma, daudzas skaņas nav dzirdējis, bet jutis tikai to vibrāciju, tāpēc atzīmējis, ka dzird.


Dinozauri

Vakar redzētās filmas “Juras laikmeta pasaule: Kritusī karaļvalsts” (vērtējumu lasīt šeit) iespaidā nolēmu internetā uzmeklēt filmas par dinozauriem, kuras 70-to gadu beigās redzēju kinītī. Divas atradu: Легенда о динозавре (Japāna; 1977) un Вожди Атлантиды (Lielbritānija; 1978). Pēc filmu noskatīšanās (toreiz man bija aptuveni 9 gadi), ilgu laiku nespēju peldēt ūdenī, kam neredzēju cauri upes dibenu, jo bija bail no ūdenī dzīvojoša nezvēra. Ar šīm bērnības bailēm dzīvoju vēl joprojām, tāpēc bez īpašas vajadzības nepeldos.


Vainīga nav nauda, bet kūtrums

Puiša atbilde, ka nav naudas, lai kaut kur dotos kopā ar meiteni, manuprāt, ir klaja atruna. Vienmēr var kaut ko izdomāt – kaut vai pārgājienu.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.