Mana dienasgrāmata 2019

3. decembris, otrdiena

03.12.2019.

Dīvainais kritiens

Tirdzniecības centrā Alfa, ejot gar ēstuvēm, man paslīdēja kāja tā, ka vairākus soļus spēru, uz visām pusēm grīļodamās, līdz beigās nokritu uz ceļiem viena vīrieša priekšā, kurš rokās turēja kafijas glāzi un manāmi izbrīnījies noraudzījās manā dīvainajā darbībā. Jutos gluži kā filmā, kad uz ceļiem tupot, tiek lūgta līgavas (šoreiz līgavaiņa) roka.


Garā darbadiena

Iespējams, ka vakar Rīgā noķēru nepatīkamu ciemiņu - vīrusu. Tāda pusslima novadīju 7 stundas, bet vakarā piedalījos Ogres novada rīkotajā diskusiju ciklā par izglītības jautājumiem novada skolās.


Vīruss

Vīruss mani laikam gribēja piebeigt. Visu dienu “lauza kaulus” un nomocīja ar galvas sāpēm. Labi, ka man šodien brīvdiena.


Vīrusa uzbrukums turpinās

Vakar aizgāju gulēt cerībā, ka pa nakti galva pārstās sāpēt. Nekā. Šorīt sāp tāpat kā vakar.

Iespējams, ka savu vīrusu pielipināju arī meitai. Viņa aizbrauca uz Rīgu. Stacijā palika slikti, tāpēc ar nākamo vilcienu brauca atpakaļ uz mājām. Savukārt es, ar visu sāpošo galvu, sēdos mašīnā un braucu viņai pretim līdz Salaspilij. Tur meitu savācu, jo labāk atlikušo ceļu līdz mājām slikti paliek mašīnā nekā sabiedriskā vietā.

 

Draugi un viņu problēmas

Kad meita mācījās vidusskolā, viņas draugu kompānijā bija kāds depresīvi noskaņots puisis, kuram viņa nekad neatteica palīdzību mācībās, kā arī savu padomu tad, kad viņš jutās citu nesaprasts. Vakar, pēc divu vai trīs gadu klusuma pauzes, ar meitu atkal sazinājās šis puisis. Viņa, protams, palīdzēja savu iespēju robežās, bet pie sevis nolēma, ka nevēlas vairs tā kā agrāk savu laiku veltīt citu problēmu risināšanai. Viņa labāk izvēlas tādus draugus, kas ar savām problēmām māk tikt galā paši, neuzgrūžot tās citam.


Starplaikā starp diviem pasākumiem

Pārnākot mājās pēc lekcijas par Bērnu pasaules skatloga noformējumu 60-90-tajos gados (vērtējums šeit), parēķināju, ka līdz Marijas Naumovas koncertam (vērtējums šeit) atlikušas vēl dažas stundas. Cerēju, ka pa šo laiku spēšu pabeigt žaketi, kurai atlicis vien iestrādāt piedurknes un piešūt pogas. Diemžēl šūšana ievilkās, jo neiztika bez kļūmēm un ārdīšanas. Tā arī uz koncertu neaizgāju jaunajā tērpā.


Vai rītdiena ir tālu?

Kopā ar meitu aizgāju uz Ogres Tautas teātra pirmizrādi “Rītdiena ir tālu” (vērtējums šeit). Kaut mēs spētu dzīvot tik viegli un bezrūpīgi, nestresojot par rītdienu. Vai tiešām tas iespējams tikai vasaras atvaļinājuma laikā? Bet pārējos mēnešus jāgriežas kā vāverei ritenī domājot, ka rītdiena jau atkal min uz papēžiem.


Mani arī pieskaitīja

Sākot ar decembra vidu, skolas ārdurvīm būs uzstādīta elektroniskā durvju sistēma. Lai varētu iekļūt skolā, nācās reģistrēt Ogres novadnieka karti.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.