Mana dienasgrāmata 2019

Kino diena

Vienā rāvienā noskatījos jauno piecu sēriju filmu “Černobiļa”, kas ieviesa skaidrību manā galvā, jo līdz šim nebiju īsti izpratusi, kā notika traģēdija.

Pirmās sarunas par Černobiļu un radiāciju saistās ar klases biedriem (toreiz mācījos 9. klasē), kad 1986. gada 1. maijā (avārija notika 5 dienas ātrāk - 26. aprīlī) pulcējāmies pie skolas maija demonstrācijas gājienam un vērojām, kā debesis mūs aplaimo ar retām lietus (varbūt pat radioaktīvām) lāsēm. Vēl atmiņā no Černobiļas laika palikušas milzīgas bailes par to, lai uz radioaktīvo zonu neaizsūtītu manu tēvu, jo turp devās gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā. Atceros, kā tajā laikā tika runāts par joda dzeršanu. Tikai īsti nesapratu, kamdēļ. Iespējams, ka aptiekās tas pat bija izpirkts. Kopš tā laika Ukraina un Baltkrievija man palika tāds kā bieds, jo turpmākos gadu desmitus izvairījos iegādāties šo valstu preces.

Un kas tad bija tie vainīgie? Izrādās, ka visa pamatā PSRS elektrostaciju nedrošības slēpšana un meli valdības līmenī. Meli, kas prasīja tūkstošiem cilvēku veselības.

Prātā palika kāds filmas fragments. Lai nošķūrētu no radioaktīvā jumta grafīta šķembas, tika izmantots robotizētais kosmosa visurgājējs. Vietā, kur tas neizturēja visaugstāko radiāciju, tika ieteikti bio-roboti. Kas tie tādi – nodomāju? Izrādās – cilvēki. Tāda bija mūsu vērtība.


Staltbriedis Ogrē

Apbraucām ar riteņiem apkārt Ogres Briežu dārzam (100 ha), kas atrodas pie Ogres robežas. Dēls teica, ka pirms dažām dienām tur redzējis stirnu. Nekad līdz šim nav gadījusies tāda laime, bet šoreiz jutu, ka būs. Un bija arī.

Staltbriedis skaisti pozēja, tikai patālu, tāpēc bilde nedaudz miglaina.


Izlaidums

Pirmo reizi, sēžot pirtī, skatījos koncertu. Patiesībā tie bija trīs izlaidumi pēc kārtas un sešas bezgaisa stundas skolas aulā ar mikliem matiem un tekošiem sviedriem.

Pēc pēdējā izlaiduma mūs aplaimoja lietus gāze. Svētku kleitai virsū uzvilku plēves apmetni, kurpes pasitu padusē un plikām kājām cauri pilsētas peļķēm soļoju uz mājām. Ar puķu klēpi rokās. Pēc sešu stundu pirts. Patīkamā vēsumā un lietū.


Mīklainā grāmatas pazušana

Vakar, laikā starp diviem izlaidumiem, aizgāju uz līdzās esošo novada bibliotēku nodot izlasītās grāmatas. Tā kā bibliotēka bija jau ciet, grāmatas ieslidināju līdzās esošajā grāmatu nodošanas kastē. Iekšējā intuīcija centās mani brīdināt, ka nav vēlams grāmatas nodot caur starpnieku, bet slinkums pamatoja, ka tuvākajā laikā otrreiz uz šejieni nevēlēšos nākt.

Šodien no rīta piezvanīja bibliotekāre un teica, ka neesot nodota viena grāmata. Kā? Es taču vakar kastē iemetu visas četras! Palūdzu, lai aiziet vēlreiz paskatīties. Varbūt tā kaut kur kastē aizķērusies.

Pēc dažām minūtēm otrais zvans apliecināja, ka grāmatas neesot.

Kas ar mani notiek? Vai tiešām atmiņa uz vecumu sāk pieklibot? Pārmeklēju māju. Nekā. Tad aizbraucu uz skolu, jo varbūt prāta aptumsumā to izņēmu no maisiņa un uzliku uz galda. Nekā. Braucu uz bibliotēku. Tagad abas ar bibliotekāri kārtīgi no iekšpuses izpētījām un iztaustījām grāmatas nodošanas kasti. Nekā.

Grūti bija sakoncentrēties uz jebkādu darbu, jo visu laiku pa prātu grozījās tā mīklaini nozudusī grāmata. Kāpēc vakar nepaklausīju savai intuīcijai?

Apmēram pēc trīs stundām atkal piezvanīja bibliotekāre. Grāmata atradusies. Tā esot bijusi iemaldījusies citā nodaļā.

Secinājums viens – nekad turpmāk grāmatas nenodošu caur starpnieku. Tikai no rokas rokā.


15. jūnijs, sestdiena

16.06.2019.

Vērtīgā pieredze

Pirms dažām dienām dēls, pārnācis no vasaras darba veikalā Top, pilnā nopietnībā konstatēja, ka būs jāsāk cītīgāk mācīties, lai nākotnē nevajadzētu strādāt veikalā.

Darbs pa vasaru – tā ir vērtīga pieredze pārdomām.


Cirsmā

Atbraucot uz mežu konstatējām, ka cauri cirsmai, kurā aug meža zemenes, iekārtota Drosmes skrējiena distance. Mēs nelikāmies traucēti. Drosmīgi bradājām pa cirsmu un lasījām to, pēc kā atbraucām. Labi, ka negadījās kāda čūska. Toties ķirzaka gan.


Lilija tualetē

Lilija skaitās karalisks zieds, taču es šo ziedu nemīlu salkanās smaržas dēļ. Un skolēna dāvanu jau ārā nemetīsi.

Lai arī vāze tika novietota balkona tālākajā stūrī, smarža dzīvokli piepildīja vairākas dienas. Visi pārējie izlaidumā dāvātie ziedi jau paspēja novīst, bet lilija - kā pirmā svaiguma. Un neganti smaržoja. Šonakt neizturēju. Pseidokaralieni uz nakti iespundēju tualetē.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.