Citādā sajūta

Iegāju skolā un radās sajūta, ka te ir pavisam cita pasaule. Bez maskām un bez kovida, toties ar priecīgiem un bezrūpīgiem bērniem*.

* No pirmdienas uz skolu nāk tikai 1.-6. klašu skolēni. Lielie mācās mājās.

Roz’ Marija

Neklausot manām atrunām, meita nopirka krāsu, lai savus brūnos matus nokrāsotu rozā. Ne vienreiz vien ir pierādījies, ka attēls uz preces iepakojuma īsti nesakrīt ar to, kas no konkrētās preces tiek sagaidīts. Mati nokrāsojas. Tikai nekļuva rozā, bet gaiši rūsgani.

Bailes no neredzamā un nezināmā

Kad Covid-19 statistika ar katru dienu Latvijā sāk uzrādīt arvien lielāku inficēto skaitu, tu saproti, ka zagšus pietuvojas bailes. Bailes no neredzamā un nezināmā.

Kad svarīgs kļūst gaiss

Aizgāju uz nelielu pasākumu kultūras centrā. Pēc stundu ilgas sēdēšanas maskā, sāka sāpēt galva. Devos projām, jo prasījās svaigs gaiss.

Ne viss izdodas pirmajā reizē

Abi ar vīru meitas dzīvoklī centāmies uzstādīt jaunās tualetes durvis. Īsti neizdevās. Rīt būs jāmēģina atkal.

Korekcijas (1)

Kovids ienes savas korekcijas. Dzīve kļūst vienveidīgāka, garlaicīgāka un tukšāka.

Korekcijas (2)

Pagājušajā piektdienā pulksten 14.30 iebraucu Krasta “Lido”. Gar virtuves letēm grozījās 10-15 cilvēki. Nodomāju, ka droši vien pusdienlaiks jau garām, tāpēc cilvēku mazāk. Šodien iebraucu pulksten 17.10, un ēstuve, kur labajos laikos pulcējušies simtiem apmeklētāju, bija gandrīz tukša. Bija aizslēgtas ciet pat pankūku un klasisko ēdienu letes.

Šofera pienākums

Lai savējos pasargātu no sabiedriskajā transportā iespējamā “kovida”, divas reizes nācās braukt ar mašīnu uz Rīgu turp un atpakaļ. Kopā 4-as stundas no savas brīvdienas pavadītas stūrējot.

Korekcijas (3)

Pēcpusdienā iebraucu t/c “Akropole”. Arī te pircēju maz. Šķita, ka 2. stāvā bija vieni pārdevēji.