Darbs ārā

Privātmāju īpašniekiem šajā laikā zināmas privilēģijas – nav jāsēž četrās sienās, jo var darboties savā pagalmā. Mans vienīgais “pagalms” ir balkons. Vakar to pēc ziemas iztīrīju, bet šodien krāsoju.

Kā būs ar centralizētajiem eksāmeniem?

Kā sapratu no mūsu skolas skolotāju sarakstes, Izglītības ministrija šodien lemj par to, vai skolēniem atcelt eksāmenus. Lielākā daļa Latvijas skolotāju esot par eksāmenu atcelšanu. Es personīgi uzskatu, ka 9.-to klašu eksāmenus var atcelt, bet centralizētos – gan nē, jo no šiem vērtējumiem jauniešiem atkarīga iestāšanās augstskolā turpmākās dzīves laikā - pēc diviem vai pat pēc desmit gadiem.

Cik noprotu, augstskolas arī “atkratās” no eksāmenu organizēšanas. Ja studentus uzņems, ņemot vērā gada vērtējumus, tad tas būs negodīgi attiecībā kaut vai pret Rīgas centra skolām, kurās vērtējumi, atšķirībā no mazpilsētu un lauku skolām, atšķiras par divām vai trijām ballēm. Pie tam ir daudzas skolas, kurās sliktos vērtējumus nedrīkst labot. Zinu to, jo strādāju mazpilsētas ģimnāzijā. Dēls pašlaik mācās, bet meita pabeigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju.

Piemēram, angļu valodā meitai gada vērtējums bija 8, bet centralizētajā eksāmenā saņēma 91%; vai arī matemātikā – gada vērtējums bija 8, bet centralizētajā eksāmenā saņēma 88%. Turpretim viņas vecajam klases biedram no mūsu mazpilsētas, matemātikā gada vērtējums bija 9, bet centralizētajā eksāmenā viņš nopelnīja nedaudz virs 60%. Ja šie abi cilvēki šogad mēģinātu stāties augstskolā, tad puisim no mazpilsētas būtu lielākas izredzes tikt uzņemtam, jo viņa gada vērtējums labāks. Kur taisnība?

Mācības

Visu dienu veltīju diplomdarba Stila grāmatai (brendbook). Nedaudz pavirzījos uz priekšu.

Domas par remontu

Aizgājām uz mazo dzīvoklīti, ko mana māte, taupot mazmeitai, 20 gadus izīrēja svešiem cilvēkiem. Visu šo laiku nebiju tur bijusi. Izskatās pamatīgi nolaists. Tiklīdz beigsies ārkārtas situācija, nāksies ķerties klāt tā “apdīrāšanai”. Jāplēš būs nost viss, kas plēšas.

Jūtos gandrīz kā agrāk

Pastaigājoties pa pilsētu, brīžiem aizmirstos, ka pašlaik dzīvojam distancēšanās laikā. Tikai ieejot veikalā un uz grīdas redzot divu metru marķējumus, atgriežos realitāte.

Lieldienu rītā

Līdzko dzīvoklī biju paslēpusi 70 mazās šokolādes oliņas, modināju lielos bērnus, sakot, ka pie mums ciemojies Lieldienu zaķis. Pirms dažiem gadiem to izdzirdot, viņi momentā būtu lekuši laukā no gultām un skrējuši meklēt olas, taču tagad saņēmu atbildi: “Mēs vēl pagulēsim.”

Meita salasīja visvairāk oliņu. Viņa pat pamanījās atrast pagājušajā gadā paslēpto

un līdz pat šim laikam neatrasto šokolādes mārīti.

Projektētāja stulbums

Kopā ar meitu aizbraucu uz viņas nākamo vienistabas dzīvoklīti, lai izmērītu visas telpas un saplānotu remontdarbus. Nezinu, kā tagad tiek projektēti jaunie dzīvokļi, bet padomijas laikā projekti nebija īsti pārdomāti.

Pirmais stulbums – logu augstums no grīdas tikai 72 cm. Miniatūrajā virtuvītē, kur katram plauktam ir būtiska nozīme, gar sienu līdzās logam tos nemaz nevar nolikt, jo plaukti pēc standarta ir 10 cm augstāki par palodzi, un tādā gadījumā nav iespējams atvērt vaļā logu.

Otrs stulbums – ārkārtīgi garas ūdens caurules. Lai ūdens nonāktu uz virtuvi, caurules stiepjas no vannas istabas cauri tualetei, pēc  tam apmēram 1 metru cauri gaitenim un tad “ienāk” virtuvē. Kopā tās aizņem apmēram 2,5 metrus. Nav jau brīnums, ka kaimiņi pirms kāda laika dzīvokli appludinājuši.

Trešais stulbums – kanalizācijas šahta uzbūvēta nevis tualetē, bet gaiteņa sienā starp vannas istabas un tualetes durvīm.

Balts

Uzziedējušas baltās plūmes un snieg.