Skumji

No pirmdienas skolā nedrīkstēs strādāt nevakcinētie skolotāji. Šodien no darba tika atbrīvots superīgs kolēģis, kas gadu gadiem bija mūsu skolēnu favorīts un viens no skolas “zelta fonda” pedagogiem.

Pārslodze

Četras dienas no rīta līdz vēlai naktij laboju skolēnu iesūtītos darbus, ko viņi “sacepuši” attālināto mācību laikā. Vēl pa starpām paspēju sagatavot runājamo šodienas semināram. Kad tas beidzās, atviegloti uzelpoju, jo laiks atkal piederēs man.

Mani psiholoģiskie enkuri

Psihologi iesaka emocionāli pacilātu brīdi saglabāt atmiņā (noenkurot), lai tad, kad māc skumjas un depresīva noskaņa, cilvēks spētu atgriezties tajā pašā situācijā un piedzīvot to pašu laimes sajūtu.

Jau vairāk kā desmit gadus viens no patīkamo sajūtu enkuriem ir vieta mežā pie mūsu eglītes. Gandrīz katru reizi, kad mežā braucu ar riteni, nūjoju, slēpoju, pastaigājos vai arī sēņoju, noeju garām šai vietai. Arī šodien kādu mirkli te uzkavējos.

Otrs enkurs ir atmiņu fotogrāfijas no pēdējās ekskursijas uz Madeiras salu. Līdzko ieslēdzu datora ekrānu, gluži kā uzvelkot virtuālās realitātes brilles, nokļūstu Funšalas eksotisko augu parkā, kur, sēžot uz soliņa, cauri ziedošo koku un krūmu zariem, lūkojos tālumā uz kalnu, kas noklāts ar daudzu namu jumtiņiem. Bet līdzās man pie kājām mazas ķirzaciņas savā starpā cīnās par maizes drupatām.

Beidzot brīvībā

Pusnaktī beidzās mēnesi ilgusī komandantstunda (no 20:00 līdz 5:00). Precīzi pulksten 00:00 izgāju ārā. Neviena cilvēka. Nevienas mašīnas. Beidzot brīvībā.

Lielveikalā

Pēc mēnesi ilgušā lokdauna atvērušies lielveikali, kurus, uzrādot pasi un sertifikātu, var apmeklēt tikai vakcinētie. Aizbraucu uz Akropoli, jo nevēlos otro gadu dzīvoties bez jauniem ziemas zābakiem. Diemžēl jāatzīst, ka veikali vēl nepiedāvā ziemas zābakus, kaut laika prognozes pēc dažām dienām sola sniegu. Toties nopirku ūdensnecaurlaidīgas bikses nūjošanai.

Lietū

Uzvilku jaunās, ūdensnecaurlaidīgās bikses, ūdensnecaurlaidīgo vējjaku ar kapuci un ūdensnecaurlaidīgās pārgājiena botas. Mani vairs nebaida lietus. Aizgāju uz mežu nūjot.

Mana ligzda

Pirms dažiem gadiem pamazām tiku sagatavota tukšās ligzdas sindromam. Krasi izjūtot to, ka bērniem mamma vairs nav prioritāte, paniski centos tam pretoties. Šobrīd, kad mani arvien biežāk sāk nokaitināt četru pieaugušu cilvēku kopmītne (dēļ kovida vairāk kā pusotru gadu ieilgušās attālinātās mācības un attālinātais darbs), noķeru sevi pie domas, ka ar prieku dzīvojos savā ligzdā, kad tā ir tukšāka.

Kas priekš manis ir Latvija?

Par godu Latvijas 103 dzimšanas dienai nointervēju savus tuviniekus, uzdodot jautājumu: “Kas priekš tevis ir Latvija?”

Meita: “Tā ir valsts, kurā esmu piedzimusi. Te man ir droši, jo es zinu, kā visas lietas izdarīt, kā par sevi pastāvēt un kā visu nokārtot. Citās valstīs tā nebūtu.”

Dēls: “Latvija ir manas mājas. Dzimtene. Salīdzinoši maza valsts, bet ar daudz labiem sportistiem.”

Vīrs: “Vieta, kurā es dzīvoju.”

Es: “Latvija ir manas mājas ar zaļiem mežiem, zeltainiem jūras krastiem un četriem atšķirīgiem gadalaikiem. Latvija – tā ir iespēja baudīt brīvību.”