Mana dienasgrāmata 2022

Uz laukiem

Kopš pagājušā gada augusta neesmu bijusi Latgales laukos. Priecē, ka atkal iespējams izbaudīt trīs stundu garā brauciena tradicionālās pieturvietas.


Pirmās Lieldienas

Kad izbraucot pa grantēto lauku ceļu izdzirdi, ka mašīnas ritenī kaut kas aizdomīgi sāk klabēt, un apzinies, ka līdz mājām atlikuši vēl aptuveni 200 kilometri, sāc stresot par to, lai nenāktos vairākas stundas kaut kādā mežmalā gaidīt evakuatoru.

Kam priecīgas un kam ne tik priecīgas šīs Lieldienas.


Jaunā tehnika

Kaut gan šodien otrās Lieldienas un skaitās oficiāla brīvdiena, kurjers atveda grafisko planšeti. Brīvajā laikā nāksies apgūt ko jaunu. Vēlme jau ir, bet pats galvenais, lai brīvais laiks arī būtu.


Sāpes

Kad sāpes nomoka, ne par ko citu nav vēlmes domāt.


Nu, meitenes…!

Iekšiene sāpēja tik ļoti, ka nebija iespējams ne sēdēt, ne tupēt, ne gulēt. Visu nakti nostaigāju pa māju šurpu turpu. Sapratusi, ka uz skolu tādā stāvoklī nespēšu aiziet, no rīta izsaucu ātros…

Palātā bijām četras – divas 80 gadus vecas kundzītes, viena 85 gadus veca kundzīte un es. Tāda interesanta vecuma kombinācija. Taču tad, kad 85 gadus vecā kundzīte mūs visas uzrunāja ar vārdiem: “Nu, meitenes…!”, vecuma barjera momentā izlīdzinājās.


Visas slimības no nerviem

Garā ziema, kovidēra un karš ir pietiekami nozīmīgi iemesli pārdzīvojumiem, lai teiciens “visas slimības no nerviem” transformētos realitātē.


Ardievas slimnīcai

Trīs dienu ilgais kūrorts beidzās. Pametu 80-gadīgās “meitenes” un devos mājup.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Vecāku priekšstati par bērna nākotni bieži vien atšķiras no bērna priekšstatiem par savu nākotni.