Mana dienasgrāmata 2023

29. oktobris, svētdiena

31.10.2023.

Nopietni?

Visu dienu pavadīju autobusā, šķērsojot robežu pēc robežas. Ap pulksten 19-tiem ieskanējās telefons. Paskatījos, kas zvana. Skolas direktore? Svētdienas vakarā? Tā kā autobusā nevēlējos risināt darba sarunas, “nometu” klausuli. Ziņā uzrakstīju: “Labvakar. Šobrīd nevaru runāt. Kad varēšu, atzvanīšu.” Pēc pāris minūtēm saņēmu ziņu: “E-klasē 12.b klasei nav ievadīta stunda 1.09.” Nopietni? Tas, ka nav ievadīta 1. septembra (Zinību dienas) stunda, man zvana svētdienas vakarā? Vai to nevarēja uzrakstīt e-klasē vai arī pateikt rīt skolā?

Kad atbraucu mājās, e-klasē pa nedēļu bija sakrājušās vairākas vēstules. Viena no tām – direktores info, kas adresēta visiem skolotājiem. Šī vēstule noslēdzās ar vārdiem, novēlot mums ģimeniskas brīvdienas.

Kaut kā neliekas kopā – ģimeniskas brīvdienas un tālruņa zvans svētdienas vakarā.


Klusēšana - zelts

Nestāsti citiem to, ko nevēlies, lai noskaustu.


Dažādie priekšnieki

Noklausījos vīra telefonsarunu ar priekšnieku. Taisni vai skaudība pārņēma - kā līdzīgs ar līdzīgu. Vīrs man atteica, ka viņi taču kopā strādājot teju 30 gadus. Uz to atbildēju, ka es skolā strādāju vairāk kā 20 gadus, bet vēl joprojām, ja ir iespēja, izvairos no sarunas ar direktori.

 

Vecāku sapulce

Visu dienu gatavojos vecāku sapulcei. Uz 3 lapām sarakstīju tēzes, lai neko stāstot neaizmirstu.


Šausmene tumsā

Ejot vakara pastaigā gar mežu, austiņās angļu valodā (beginner līmenī) klausījos šausmeni. Šķērmīga sajūta pārņēma, jo tumsa, slikta redzamība un dzirdamais raisīja netīkamas domas.

 

Nelūgtais ciemiņš

Mājās atkal nelūgts ciemiņš. Vīrs saslimis ar kovidu. Vienīgā vieta, kur to varēja noķert – ekskursijas autobusā. Netālu no viņa sēdēja sieviete, kas vairākas dienas pamatīgi klepoja. Man jānoturas, jo skolu kavēt nevaru.


Mana darbadiena

Skolā biju pirms pulksten 8-iem. No skolas izgāju ap 16:30. Atbraukusi mājās, ķēros pie skolēnu darbu labošanas. Pabeidzu strādāt, kad pulkstenis rādīja nedaudz pāri vieniem naktī. Tik gara diemžēl ir mana darbadiena.


Pēcdzemdību depresija

Pirms pāris dienām Latviju pāršalca satraucoša ziņa - pazudusi māmiņa ar četrus mēnešus vecu bērnu. Nākamajā dienā mežā pamestā mašīnā bērns atrasts miris, bet māte tiekot meklēta. Pārdzīvoju par jauno sievieti, jo meita atrakstīja, ka tā vidusskolas laikā esot bijusi viņas fizikas skolotāja. Ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Kā sievietes vīrs televīzijā sacīja – viņa esot sirgusi ar pēcdzemdību depresiju.

Atceros, cik man bija smagi ar pirmdzimto pārvarēt tumšos ziemas mēnešus, jo nebija neviens, kas pa dienu palīdzētu. Vecāki un vīrs strādāja.


Brīvdienas beidzot ir brīvas dienas

Pirmās brīvdienas pēc ilgāka laika, kad pilnībā varēju nodoties sev, nevis domāt par skolu un gatavošanos nākamās nedēļas stundām.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.




pārdomas 

 

Bērni veido interesantāku un pilnvērtīgāku pieaugušo dzīvi.