Kad nostrādā sirdsapziņa

Pusceļā no laukiem iebraucām uzpildes stacijā “Virši”. Pēc benzīna ieliešanas vīrs samaksāja ar karti, nepievēršot uzmanību, kāda summa no konta tiek atskaitīta. Turpinājām ceļu mājup. Brauciena laikā uz vīra telefonu atnāca īsziņa no bankas.

Vīrs pārsteigts: “Es, manuprāt, ielēju 25-us litrus. Kāpēc atskaitīja tikai 16 eiro? Nevar taču būt tik liela atlaide!”

Kāds cits šajā vietā nopriecātos, ka ielējis 25-us litrus, bet samaksājis tikai par 10 litriem, taču vīrs nelikās mierā, jo nevēlējās, lai pārdevējai nāktos maksāt no savas kabatas. Atbraucis mājās, viņš internetā uzmeklēja uzpildes stacijas tālruņa numuru. Izrādās, ka pārdevēja bija sajaukusi uzpildes sūkni nr.3 ar nr.4. Kad sapratusi kļūdu, steigusies pakaļ, taču mēs jau bijām aizbraukuši.

Sarkanais brīdinājums par negaisu un stiprām vēja brāzmām

1. Neskatoties uz to, ka valdīja karstums (+32⁰C), nolēmu uzprišināt metāla garāžas durvis, kurām šoziem apakšpusē mitruma dēļ parādījās pelējuma kārta un sāka lobīties krāsa. Kad pabeidzu krāsot, pievērsu uzmanību tumšajiem padebešiem. Ceru, ka lietus nenomazgās nost tikko uzklāto krāsu.

2. Kamēr krāsoju, Dobeles pusē pamatīga vētra (33 m/s) nolauzusi kokus, bet milzīga krusa (6 cm diametrā) sakapājusi ne tikai dārza veltes, graudaugu laukus un putnus, bet arī ēku jumtus, logus un automašīnas, nodarot cilvēkiem milzu postu. Tas ir tikai negaiss ar krusu, bet, ja būtu karš!?

3. Kad lietus mitējās, vīrs bez lietussarga aizgāja uz netālo veikalu pēc saldējuma. Kamēr iepirkās, sākās pamatīgs gāziens. Piezvanīju, ka atbraukšu pakaļ, taču vīrs lepni atteica: “Neesmu jau no cukura. Pats varu atnākt.” Es tomēr aizbraucu viņam pakaļ, citādi Karlsoni (domāti saldējumi) būtu noslīkuši iepirkuma maisiņā.

Temperatūras svārstības

Vakar +32⁰C, bet šodien +15⁰C.

Ventilācija

Katrā daudzdzīvokļu namā dzīvo kāda kašķīga kaimiņiene.

Pirms dažām dienām pie meitas dzīvokļa durvīm kaimiņiene ar līmi(!) bija pielīmējusi zīmīti.

“Pēc Jūsu dzīvokļa remonta ventilācija nestrādā un Jūs smacējat 4.dz.

31. jūlijā ēdiens + dūmi. 5. augustā dūmi. Durvis arī neverat. Esat cilvēki.”

Šodien abas ar meitu aizgājām pie kaimiņienes noskaidrot, kā viņu ietekmē pirmā stāva ventilācija, ja kaimiņiene dzīvo otrajā stāvā un pie tam vēl ne virs meitas dzīvokļa. Ventilācijas šahta taču iet taisni uz augšu, un par ventilācijas problēmām, ja tādas būtu, vajadzētu sūdzēties augšējiem kaimiņiem, nevis kaimiņienei, kuru no ventilācijas šahtas šķir nesošā siena.

Kaimiņienes būvniecības zināšanas mani sasmīdināja. Tā kā viņa turot logu ciet, pa logu ēdiena un smēķu smakas neieplūst. Tās nākot caur sienu(!) no manas meitas dzīvokļa. Kad mēģinājām pārliecināt, ka meita nesmēķē un zīmītē norādītajās dienās vispār neesot bijusi mājās, kaimiņiene neticēja, apstrīdot, ka esot bijusi mājās, jo mašīna stāvējusi pagalmā. Kā pēc mašīnas vispār var spriest, vai cilvēks ir vai nav mājās?

Šajā situācijā nevēlējos, lai meita viena pati ietu skaidroties ar kaimiņieni, jo zinu pēc savas pieredzes, ka vecāka gada gājuma cilvēki parasti vainu meklē jaunajos vai jaunpienācējos. Vēlējos šo kašķīgo veceni, kas mūžīgi par kaut ko bija neapmierināta jau tad, kad te dzīvoja mani vecāki, nolikt pie vietas.

Nūjošana + sēņošana

Lai gan nedaudz smidzināja, pēc pulksten 19-iem izgāju nūjot ierasto meža maršrutu. Kad ceļmalas zālājā pamanīju pāris sviesta bekas, nūjošanu metu pie malas. Sameklēju palielu koka mizu, lai uz tās kā uz šķīvja uzliktu atradumu, un nolēmu izstaigāt tuvumā esošās gaileņu vietas. Bradāju pa izmirkušajām sūnām ar sporta apaviem, kurus klāj vien caurumots sietiņš. Apavi un zeķes ātri piesūcās slapji. Mājās atgriezos ar padusē pasistām nūjām, žļurkstošiem apaviem un iekšēju gandarījumu par atrasto sēņu ražu. Pulkstenis rādīja jau pāri 21-iem.

Dārza mājiņas tīrīšana

Man jau sāk šķist, ka šīs vasaras atvaļinājuma laikā būšu vairāk dienas pavadījusi ar piekrautu mašīnu braukalējot uz izgāztuvi, nevis, piemēram, atpūšoties pie ūdens. Apņēmos izšķirot gadu gaitā krātos “labumus” vecāku dārza mājā. Lai gan tēvs ik pa mirklim centās iebilst, ka “tas gan jau noderēs” vai “lai paliek piemiņai”, turējos pie strikti nospraustā mērķa – “ja vairāku gadu desmitu laikā nav bijis nepieciešams, tad netiks izmantots arī turpmāk.”

Pirmā baravika

Sēdāmies uz velosipēdiem un vakarpusē izbraucām sēņu vietas. Kaut ko jau atradām. Tiku pie šajā gadā pirmās baravikas.

Panīkušais “Mols”

Nodevu mašīnu servisā un aizgāju uz līdzās esošo t/c “Mols”. Ak šausmas, kāds panīkums! Otrajā stāvā palikuši vairs tikai daži veikali. Ēstuves vispār nav nevienas.

Pienākuma un arī izklaides diena

Lai brauciens uz Limbažu kapiem nekļūtu par garlaicīgu un apgrūtinošu pienākumu, vienmēr to apvienoju ar interesantu apskati vai nodarbi. Atsvaidzinot atmiņas par bezrūpīgajām studentu vienības vasarām 90-to gadu sākumā, apmetu loku pa Limbažu centru. Šo 30 gadu laikā pilsēta kļuvusi sakoptāka un daudzreiz mīlīgāka. Atpakaļceļā aizbraucām līdz Saulkrastu Baltajai kāpai un pastaigājāmies pa Saulrietu taku.

Skats no Baltās kāpas uz Inčupi un jūru.

Zvaigžņu vērotāji

Naktī pilnīgā tumsā virs klaja lauka vērojām krītošās zvaigznes. Labu laiku stāvējām ar atgāztām galvām, bet, kad līdzās izdzirdējām zaru krakšķus, sabijāmies. Ko var zināt – varbūt mežacūka arī atnākusi paskatīties zvaigznes. Sēdāmies mašīnā un braucām prom.