Haltūristi

Netālu no mājām mana večiņa atkal sāka skaļi grabēt. Baidīdamās, ka vēlreiz varu palikt uz ceļa bez riteņa vai kādas ritošās daļas detaļas, ieslēdzu avārijas signalizāciju un gliemeža ātrumā vilkos uz tuvāko servisu (to pašu, kur pēdējo nedēļu laikā jau esmu bijusi divas reizes). Lūdzos mašīnai, lai tā iztur šos pāris simts metrus, jo apdrošināšanas periodā bez maksas evakuatoru var izsaukt tikai vienu reizi. Un šī reize ir jau iztērēta. 

Mani pārsteidza servisa vadītājs, kurš teica, ka viņš toreiz, kad vedis mašīnu ar nolauzto riteni uz servisu, arī dzirdējis aizmugurē skaņas (toreiz tās gan bija krietni klusākas). Johaidī! Tad, kad salaboji brāķaini pieskrūvēto priekšējo riteni, vai tu nevarēji paskatīties, kas tur aizmugurē klab?

Kas notiek? 

Vienā dienā Latvija pazaudēja divus spēcīgus sportistus – basketbolistu Jāni Timmu un vieglatlētu Aigaru Fadejevu (2000. gadā Sidnejas olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļu 50 km soļojumā).

Ziņas par Jāņa Timmas pašnāvību nošokēja pat mani, kas par sportu un sportistiem nemēdz interesēties. Skumji, ka jaunā vīrieša emocionālo stāvokli sagrāva fanātiska mīlestība. 

Lai ģimenes mīlestība un rūpes dod spēku!

Pirms pāris mēnešiem sabiedrība saziedoja pusmiljonu eiro divdesmitgadīgā Gabriela Mutora ļaundabīgā muguras audzēja ārstēšanai. Pēc 10 pārciestajām ķīmijterapijām, 20 staru terapijām un operācijas bija palikusi vēl pēdējā cerība uz dārgajām zālēm. Šodien ārstu konsīlijs izlēma, ka diemžēl ārstēšana jāpārtrauc, jo puiša veselības stāvoklis pasliktinājies. Medikamenti, uz kuriem tika liktas lielas cerības, nelīdzot. Tagad Gabrielam tiks nodrošināta paliatīvā aprūpe mājās.

Kādas neizsakāmas sāpes jāizcieš vecākiem, apzinoties, ka nespēj savam bērnam palīdzēt, un kā jājūtas jaunam cilvēkam, saprotot, ka nāksies apstāties dzīves ceļa sākumposmā. Lai ģimenes mīlestība un rūpes puisim dod spēku! 

Devītā diena

Noņēma šuves. Ieskatījos spogulī. Ja rīt nāktos tādā paskatā iet uz darbu, nespētu. Vīrs teica, ka šuves vietas un zilumi zem acīm līdzinās indiāņu sejas krāsojumam.

Gripas karantīna

Biju nolēmusi, ka tēvu slimnīcā turpmāk apmeklēšu divas reizes dienā, jo neviens viņu svētku laikā ne izkustinās, ne izmasēs, ne pavingrinās. Mana iecere tika nocirsta līdz ar saknēm, kad uz ieejas durvīm ieraudzīju uzrakstu, ka no šodienas slimnīcā esot noteikta gripas karantīna un slimnieku apmeklēt varot tikai ar ārsta atļauju. Pie tēva tagad dienā varēs paciemoties tikai 20 minūtes un tikai viena no mums. Tas mani ar mammu iedzina lielākā bezcerībā. 

Nomācošais garastāvoklis

Tik nomācošs garastāvoklis. Domas tikpat tumšas un drūmas kā laikapstākļi. Tēvam rit 6. nedēļa slimnīcā. Biju cerējusi, ka uz svētkiem laidīs mājās, bet nekā. Esmu visu jau sagatavojusi paliatīvai aprūpei.

Pirms pāris dienām meita jautāja, vai svinēsim Ziemassvētkus. Teicu, ka nav noskaņojuma. Vismaz šobrīd, kamēr mums tuvs cilvēks izcieš mocības, nevēlos domāt ne par svētkiem, ne par dāvanām.

Vienpadsmitā diena

Ziluma dzeltenums vienā seja pusē “notecējis” līdz žoklim. Vēl joprojām ārpus mājas velku lielās, melnās brilles. Labi, ka priekšā daudz svētku brīvdienu un tādā paskatā nav jārādās darbā.

Iekšējā spēka stiprums

Ar smagu sirdi ik dienu veram palātas durvis. No tēva stāvokļa atkarīgs mūsu garastāvoklis. Rit jau 40-tā diena slimnīcā nekustīgi guļam. Abas ar mammu nākam katru dienu, lai vismaz reizi 24-u stundu laikā pavingrinātu viņa rokas un kājas.

Cik liels iekšējs spēks nepieciešams, lai, būdams pie apziņas, spētu tik ilgu laiku nepadoties? Vēlētos zināt, kādas domas viņš domā, lai slāpētu sāpes neuzvaramā cīņā ar Parkinsona slimību, un ko sapņos redz, tik ilgi pavadot guļot. Taču to mēs nevaram uzzināt, jo kaklā ieliktās caurulītes dēļ nav iespējams dzirdēt teikto. Pēc lūpu kustībām saprotam tik atsevišķus vārdus.

Esmu pārliecināta, ka tēvam palīdz mūsu neatlaidība un mīlestība, kā arī solījums, ka nepametīsim viņu nelaimē.