Atmiņas

Mammas dzīvoklī jaucām veco skapi. Atvēru tēta plauktu, un uzjundīja bērnības atmiņas.

30+

Tikos ar studentu vienības “Ada” mūžīgajiem studentiem. Pēc 1991. un 1992. gada kopīgi pavadītajām vasarām Limbažu rajona kolhozos Ausmās (tagad Lādezers) un Pociemā, ik pa laikam satiekamies. Aizdomājos, ka mūsu bērni šobrīd ir krietni vecāki par mums tajā laikā.

Tev jābūt šeit un tagad

Dzīve tevi dzen uz priekšu, neļaujot atskatīties atpakaļ. Tev jābūt šeit un tagad. Tas, ko vērtīgu izdarīji pagātnē, šobrīd vairs neskaitās.

Miegā

Mamma pastāstīja, ka naktī, kad atgriežoties no tusiņa atsūtīju ziņu: “Esmu mājās”, viņa atmodusies un skaļi pateikusi: “Meita atbrauca mājās.” Pēc tam atcerējusies, ka vīra, kam viņa to teica, vairs nav.

Citāts

Kādā filmā dzirdēju citātu: “Tā cilvēks radīts, ka ar gadiem viņam dzīvē nākas kaut ko zaudēt. Neizbēgami.”

Pēc 10 gadiem

10 gadus nebiju izmantojusi frizieres pakalpojumus, jo matus grieza vīrs. Lai slēptu smalkās sirmo matu stīdziņas, kas kļuvušas arvien pamanāmākas, nolēmu izbalināt šķipsnas. Trīs stundas frizierkrēslā, un kļuvu gaišāka. Tā arī nesapratu, vai jaunā frizūra pajaunina vai pavecina, jo iegūtais gaišums manā skatījumā līdzinās sirmumam. Kaut kā par to necepšos. Galu galā mati ataugs. Galvenais, ka izskatos savādāk.

Testaments

Krāmēju tēva plauktus un atradu oficiālu dokumentu, kas apstiprina, ka mans opītis uztic manam tēvam (padēlam) raudzīties, vai pēc viņa nāves tiek ievēroti testamentā iekļautie noteikumi, kas paredz, ka par to, ka Viļānu pilsētai mantojumā tiek atstāta zeme, pašvaldībai pienākums pēc opīša nāves uzturēt kārtībā viņa kapu. Ceru, ka uz šī dokumenta pamata varēšu griezties Zvērināto notāru padomē ar lūgumu iegūt testamenta norakstu, lai precīzāk uzzinātu testamenta nosacījumus un to, cik ilgi testaments spēkā, jo Viļānu dome pēdējos 10 gadus par opīša kapu nav likusies ne zinis.

Kāpēc sievietes uz vecumu valkā rozā?

Uzvilku gaišo ziemas vējjaku ar pieskaņotu maigi rozā cepuri, cimdiem un šalli. Dēls noraudzījās, kā ģērbjos un apjautājās: “Kāpēc sievietes uz vecumu valkā rozā?” Es pat samulsu: “Vai tu domā, ka kļūstot vecākām, mums būtu jāstaigā pelēkās un melnās drēbēs?”

Rudenī, pērkot jaunu ziemas apģērbu, biju nolēmusi izvēlēties gaišus toņus, tādā veidā akcentējot sievišķīgo maigumu un jaunības piesitienu.

Vakarā ziņu portālā bija publicēta kāda ārzemēs veikta aptauja, kurā 75% sieviešu uzskata, ka modes dizaineru prioritāte ir gados jaunākas sievietes. Sievietes pēc 35 gadiem esot aizmirtas, nepamanītas un neatzītas. Šobrīd sabiedrībā valda pārāk uzspīlēta attieksme pret novecošanos, tāpēc pēdējā laikā parādoties tāds fenomens kā “neredzamo sieviešu sindroms”. Par šādu sindromu neko iepriekš nezināju, taču pēdējo 8-10 gadu laikā pēc pilnas programmas esmu izjutusi manas novecošanās negatīvo ietekmi, tāpēc šoziem nolēmu to lauzt.

Kā vasarā

Nopirku vairākas pārcenotas mazās neļķītes un prīmulas (katrs stādiņš 0,29 eiro). Sastādīju garajā balkona kastē un noliku virtuvē uz galda. Tagad, ieejot virtuvē, jutīšos kā vasarā.

Otrās rindas centrā baltajā podiņā aug banāns, ko pagājušajā gadā atvedu no Tenerifes,

bet dzeltenajā un lielākajā zaļajā podiņā aug strelīcijas, kas 2021. gadā tika atvestas no Madeiras.

Nedrīkstam strīdēties

Zvanu mammai vairākas reizes dienā. Pēc kārtējā zvana viņa palika dusmīga. Var jau būt, ka zvanu pārāk bieži, bet baidos par viņas pašsajūtu, jo, esot vienatnē, mamma sadomājas par tēvu un raud. Šobrīd esmu vienīgā, kas viņu stutē, tāpēc nedrīkstam strīdēties.

Vakarā mamma atvainojās.

Atmiņas par tēti

Reizēs, kad vēlos atmiņās atkal un atkal izdzīvot pēdējos mēnešus kopā ar tēti, pārlasu savu dienasgrāmatu.

Viņš mūs visus pasveicināja

Pirms divām nedēļām meitai tika veikta neliela pirksta operācija. Kad vietējās slimnīcas uzņemšanā tika izvilkti diegi, šuves vienā pusē bija atnākusi vaļā rēta, atklājot strutu uzkalniņu. Meita sanervozējās. Iespējams, tas bija par iemeslu sapnim, kurā viņai palīdzību ieteica meklēt namā pie veciem cilvēkiem. Meita šajā namā apmaldījās un nevarēja atrast ceļu uz izeju. Nonākusi garā, šaurā telpā, kuras abas sienas klāja spoguļi (līdzīgi kā Dailes teātrī pie tualetēm), meita ieraudzījusi opi. Viņš pienācis klāt un piedāvājis palīdzēt izkļūt no nama laukā. Abi esot gājuši pa garu tuneli, kura galā opis apstājies un teicis, ka tālāk neiešot. Viņš licis visus mūs pasveicināt.

Nākamajā dienā pēc šī dīvainā sapņa meita aizbrauca uz opja kapa aizdegt svecītes.