Pārdomas par darbu

Vadībai bieži visādi komandējumi. Tas man liek justies brīvāk.

Pēdējā gada laikā attiecībā pret darbu esmu kļuvusi pofigistiskāka (mācos no kolēģiem). Vai es mainītos, ja man palielinātu algu? Domāju, ka nē.

Siltā diena

Šogad pirmā siltā diena un jau pārsniegts siltuma rekords. Mašīnā termometrs rādīja +12,5⁰C, bet Daugavpilī esot bijis +14,4⁰C.

Pēdējā diena

Pēdējā diena pirms pavasara brīvlaika. Vismaz nedēļu nesēdēšu līdz pusnaktij, labojot darbus.

Foto studijā

Kopā ar savējiem fotografējos izlaiduma albumam. Ierasto skolotājas stāju, kā vienmēr mūs nostāda fotogrāfi, nomainīju pret kaut ko sievišķīgāku. 

Mārīte

Uz sarkanbrūna rozes kātiņa pamanīju sarkanbrūnu bizbizmārīti.

Salūts

Par godu Sieviešu dienai kāds labvēlis mūsu daudzstāvmāju pagalmā uzrīkoja grandiozu vietējo salūtu. Pēc pēdējām tumšajās debesīs izkaisītajām dzirkstīm viens no skatītājiem iebļāvās: “Atkārtot! Atkārtot!”

Vīrs jau rīta pusē pateica, ka ziedus man nedāvinās, jo šie svētki viņam atmiņā atsauc padomju laikus. 

Pirmā garā pavasara pastaiga

Pārgājienu apavi grima izdangātā ceļa dolomīta dubļos. Vietām žļurgu bija iespējams apiet, ja solis trāpīja uz pērnā gada sausās zāles kušķīšiem, kas stiepās gar ceļmalu. Dēls, vēlēdamies ātrāk atbrīvoties no smagajiem ziemas zābakiem, bija uzvilcis melnas zamšādas botiņas. Nav grūti iedomāties, par ko tās bija pārvērtušās.

Mežmalā lidinājās vairāki dzelteni tauriņi. Pirmie.
“No kā tie pārtiek?” dziļdomīgi jautāja vīrs. Nekas apkārt neliecināja par dabas mošanos. Ja nu vienīgi lazdu skaras, kas, kā diedziņos iekārti dzeltenbrūni rotājumi, šūpojās vējā.

Kad bija noieti jau deviņi kilometri, vīrs pirmais pamanīja manu klusēšanu. Ziemas mazkustība maniem kāju muskuļiem un laikam arī balsij bija devusi zīmi, ka šodienai pietiek.

Fotoaparātu no mugursomas tā arī neizvilku. Nebija iemesla. Viss vēl pēc ziemas pelēks un pliks. Tik vien kā saulīte iesauļoja mūsu bālās sejas.

Pagalmā bērni ar krītiņiem apzīmēja asfaltu. Atcerējos, kā bērniem esot maziem, katru pavasari asfaltu izrotājām ar krāsainiem ķeburiem.

Vai es ko tādu spētu?

Zane Daudziņa, iejutusies 50-gadīgas sievietes tēlā, izrādes “Sieviete kā konfekte” noslēgumā apmeta “ritentiņu” un nosēdās špagatā. Visu vakaru urdīja doma, vai es ko tādu arī spētu. Neizmēģināju. Vietas dzīvoklī par maz. Atrunas jau vienmēr atradīsies. 

Līnijdejas

Mācījos līnijdeju soļus un biju lepna par sevi. Nejūtos vairs kā iesācēja. Būšu izturējusi ugunskristības. Drīz gads riņķī, kā sāku dejot.