Gumijas smaka

Sasāpējās galva pēc sēdēšanas servisa uzgaidāmajā telpā, kas bija piekrauta ar jaunajām ziemas riepām.

Vārdu aizmiršana

Sarunas laikā bieži aizmirstu vārdus, tāpēc sarunas laikā rodas papildus stress par to, lai sarunas laikā neaizmirstu vārdus.

Gandrīz kā “Ķīseli ēdu!”

Desmito iesvētībās katrai klasei tika noteikts cits dreskods. Manējiem – jāģērbjas kā uz bērnudārza izlaidumu. Pēdējā pārbaudījumā uz grīdas tika izklāta plēve, un tādiem sapucētiem iesvētāmajiem lika nostāties rindā vienam aiz otra. Pirmajam iedeva lielu bļodu ar sarkanu ķīseli. Viņam tā bija jāpaceļ virs galvas un atmuguriski saturs jāizlej citā bļodā, ko rokās turēja nākamais aiz viņa. Tādā veidā ķīselis no bļodas bļodā bija jāpārlej visas rindas garumā. Vismaz tā bija iecerējuši divpadsmitie. Taču notika citādi. Pirmais puisis, kam bija uzticēta ķīseļa bļoda, ķīseli ielēja nevis bļodā aiz sevis, bet uzlēja sev virsū, tādejādi izglābjot visu klasi no svētku apģērbu sasmērēšanas.

Zelta rudens krāsas

Mirttantes žigulītis filmā tika nodēvēts par limuzīnu Jāņu nakts krāsā, savukārt es savu jauno auto nodēvēju par limuzīnu Zelta rudens krāsā. Šodien iejūdzu savu “zelta bērīti” un braucu lūkoties zelta rudeni.

Maršruts: Ogre – Meņgeles skatu tornis un Ogres upes ieleja – Kokneses pilsdrupas un parks – Daugava pie Klidziņas – Lielvārdes pilsdrupas un parks – Ogre.

Skats no Meņģeles skatu torņa (skatu torņa augstums 30 metri)

Mākoņi izkārtojušies taisnās līnijās, radot iespaidu,

ka tie tālumā satiekas vienā satekpunktā.

Te kāds augstāks spēks mākoņu pikucīšus pavairojis ar copy-paste.

Ogres upes ieleja ar stāvkrastu

Kā dzelteni taurenīši vēja virpulī lidinājās norautās lapas,

līdz nolaidās uz ūdens virsmas kā atvadas no vasaras.

Kokneses pilsdrupas un parks

Atspīdums ūdenī – it kā mākslinieks uz krāsu paletes būtu sapludinājis krāsas.

Daugava pie Klidziņas

Fantastiski rudens toņu salikumi. Pretējā Daugavas krastā – Jaunjelgava.

Lielvārdes pilsdrupas un parks

Vakara saules apspīdētās Lielvārdes pilsdrupas.

Pēdējās minūtēs pirms saulrieta izdevās ieraudzīt īstu dabas zeltu.

Zeltītais lapu klājums

Rīt sāksies darba nedēļa, un sētnieki sagrābs pa brīvdienām sabirušo zeltīto lapu klājumu neskaitāmās zelta rudens kaudzēs.

Kabatas lakatiņi

Vīrs kārtoja savu drēbju skapi un atrada vairākus auduma kabatas lakatiņus. Biju jau piemirsusi, ka tādi savulaik tika lietoti. Gadījās, ka visas dienas garumā iesnas tika šņauktas vienā lupatiņā, jo vienkārši citur nebija kur šņaukt. Toreiz papīra salvešu vēl nebija, un tualetes papīrs, kurā varētu iešņaukt, bija deficīts.

Ogres Zilo kalnu skatu tornis

Uzkāpām Ogres Zilo kalnu skatu tornī, lai palūkotos uz zelta rudeni. Egļu zaļums visu “zeltu” nomāca.

Ogres Zilo kalnu skatu torņa augstums 30 metri.

Maldīšanās mežā

Kad Tērvetes dabas parkā izstaigājām Rūķu mežu, nolēmām izmest līkumu, aizejot līdz Tērvetes ūdenskrātuvei (Gulbju dīķim) un tad atpakaļ ceļā iegriezties Pasaku mežā. Uz informācijas centrā iedotās kartes Gulbju dīķis neizskatījās tik tālu, cik patiesībā nācās iet. Labi, ka atrunāju vīru doties līdz putnu tornim. Aizgājām tikai līdz Glempingam.

Sāka jau krēslot, un līdz parka darba laika beigām bija atlikusi vien stunda. Meklējot ceļu atpakaļ uz Pasaku mežu, nomaldījāmies, jo tajā meža daļā norāžu nav. Kaut kā tikām līdz Rehabilitācijas centram “Tērvete”, un tur jau mums parādīja ceļu līdz Pasaku mežam. To gan nepaspējām izstaigāt, jo bijām jau gana saguruši no steidzīgās maldīšanās.

Kad tikām laukā no dabas parka, smejoties vīram teicu, ka mēs šodien apmaldījāmies bērnu Pasaku mežā.

Skats no 39 metrus augstā Tērvetes skatu torņa.
 

Rūķu pilsēta Čiekure.

Tērvetes ūdenskrātuve jeb Gulbju dīķis.