Rutinizētais vāveres skrējiens ritenī

Pamodos ar cerību, ka atrodos Alikantes viesnīcas gultā, taču biju savējā. Nācās posties uz darbu un pēc piecām brīvdienām atsākt rutinizēto vāveres skrējienu ritenī. Kā ik darbadienu - līdz vēlai naktij.

Kad visa ir jau par daudz

Kāpēc vienmēr viss svarīgais iekrīt ceturtdienās? It kā kāds ceturtdienai būtu piešķīris visproduktīvākās dienas statusu.

Biju gulējusi vien 4-as vai 5-as stundas. Skolā visgarākā nedēļas diena – līdz pulksten 17-tiem, bet pēc tam pulksten 18-os līnijdejas. Šodien vēl paralēli stundām no pulksten 15-iem līdz 18-iem noklausījos tiešsaistes semināru par bērnu tiesībām. Vēl pulksten 18-os bija paredzēta tālmācības skolas sapulce, bet pulksten 19-os aktīvāko mājas iedzīvotāju sapulce. Sapratu, ka visa būs par daudz. Atvēlot laiku dejām, kas man jau tā ir tikai vienu reizi nedēļā, abas sapulces nobastoju. Pēc dejām līdz pusnaktij laboju skolēnu darbus.

Skatoties uz mammu

Kļūstot vecākai, arvien izteiktāk apzinos, ka pienāks brīdis dzīvot vienatnē. Tā iemesla dēļ nedrīkstu pieļaut atkarību no citiem.

Dārzā pēc lietavām

Gumijas zābaks iestiga ar mitrumu piesūkušajā melnzemē tā, ka nevarēju no žļurgas to dabūt laukā. Gluži kā purva staignājā, kas ierauj arvien dziļāk un dziļāk. Tikai tas nebija purvs, bet mans dārzs pēc lielajām lietavām. Biju pārliecināta, ka pa ziemas mēnešiem pagājušajā gadā uzbērtā melnzemes kārta būs noblietējusies.

Labi tomēr dzīvot uz cita rēķina 

Šovasar ieplānoju par saviem līdzekļiem dārzam no trim pusēm uzlikt žogu. Visi četri kaimiņi, kuriem tiks daļa no mana jaunā žoga, piekrita. Kur nu nepiekrist, ja nav jāmaksā no savas kabatas.

Viens no kaimiņiem atteica, ka viņam nav laika (un man ir laiks?) sakārtot savu hlamu kaudzi, kas balstās pret žogu un izrakt viņa sētas pusē stādītos vīteņaugus visas robežlīnijas garumā. Nu tad ko - mēs izjaucām veco žogu, plus vēl atkrāmējām žogu no kaimiņa hlamiem, izrakām visus gar sētu augušos vīteņaugus un izravējām nezāles, kas viņa dārza pusē auga līdzās robežai. Tagad mums vēl nāksies aizbērt ar melnzemi padziļu bedri, ko viņš izracis un tā arī pametis uz mūsu kopīgās robežas, kā arī vēl jāsadedzina izrakto vīteņaugu kaudze.

Labi tomēr dzīvot uz cita rēķina.

Kad gatavi “kalnus gāzt”

Fascinēja 12.-to klašu skolēnu radošie darbi, kas tapuši projektu ietvaros. Sabiedrības atbalsts, tehnoloģiskās iespējas, uzdrīkstēšanās un, protams, jaunības entuziasms, sekmē pašvērtējuma izaugsmi. Jaunība ir laiks, kad mēs esam gatavi “kalnus gāzt”. Nedaudz saskumu, jo mans kalns jau pārvērties par līdzenumu un nav vairs ko gāzt.

Ko ar viņu tur dara?

Sēdēju diagnostikas klīnikas gaitenī. Aiz kabineta durvīm kāds sāpīgi tvēra pēc gaisa, skaļi vaidēdams. Palika neomulīgi. Ko ar viņu tur dara?