Ielūkošanās zaļo pirkstiņu zinātnē

Otrā kursa “Dārza dizains” nodarbība. Nāksies meklēt grāmatas par dārza augiem. Nekad par to neesmu interesējusies, tāpēc daudzas dārza puķes un krūmus nepazīstu.

Rīta miegs

Kāpēc no rīta, kad visvairāk nāk miegs, minūtes skrien tik ātri?

Darba dienās telefonā esmu uzlikusi trīs modinātāju zvanus ar piecu minūšu starplaiku. Tas tamdēļ, lai līdz īstajam pamošanās brīdim vēl varētu 10 minūtes pasnauduļot.

Jaunā dārzniece

Sekojot kursu “Dārza dizains” pasniedzējas ieteikumam par papildus literatūru, nopirku divas grāmatas par dārza puķēm.

Kā dzērusi

Svinot jubileju, līnijdeju nodarbībā mani pacienāja ar želejkonfekti. No šampanieša atteicos, jo mājup jābrauc pie stūres. Tomēr, kad dejošanas laikā nācās vairākkārt strauji griezties ap savu asi, treniņa beigās sajūta bija nevis tāda, it kā būtu apēdusi konfekti, bet, gan izdzērusi visu šampanieša pudeli. Vismaz desmit minūtes staigāju grīļodamās.

Helovinu vakars

Kad satumsa, pie ārdurvīm zvanīja Helovinu briesmonīši. Izlikos, ka neviena nav mājās, jo nebiju sarūpējusi saldumus.

Nākotnes plāni

Pēc vakardien veiktajiem mērījumiem, šodien uz milimetra papīra uzkonstruēju dārza topogrāfisko plānu ar plānotajām iecerēm. Pieņēmu galīgo lēmumu, ka astoņdesmitajos gados tēva celto dārza mājiņu jaukšu nost, jo tā savu jau nokalpojusi. Mammai pagaidām to neteikšu.

Mirušo piemiņas diena

Nūjojot pa mežu, atcerējos, kā visa ģimene – kopā ar maniem vecākiem – ik gadu pēdējā decembra dienā gājām uz mežu līdz mūsu eglītei. Lai vīrs neredzētu, ka acīs sariesušās asaras, pateicu, ka iziešu nelielu līkumu līdz eglītei un vēlāk viņu panākšu. Domās izdzīvoju atmiņas: tēvs pie eglītes uz celma uzbēra līdzpaņemtos graudus meža putniem un aizdedzināja brīnumsvecītes.

Vakarā, kopā ar citiem atnākušajiem, kapos aizdedzinājām svecītes. Ar mammu apciemojām visus aizgājušos radiniekus. Mamma no savas paaudzes palikusi pēdējā. Miruši gan viņas vecāki, gan abas māsas ar vīriem, gan brālis ar sievu, gan arī viņas pašas vīrs – mans tēvs.

Tilts starp esamību un neesamību

Ja mūsu domas materializējas, varbūt mirušie tās spēj lasīt. Tad arī mana dienasgrāmata kļūst par tiltu starp esamību un neesamību, starp dzīvajiem un mirušajiem.

Oranžie volāniņi

Līdzīga svētku tērpa volāniem, ciku caku izcakota starp kapu kopiņām rotājās oranžā spulgaine jeb zeltainā aleirija.

Oranžā spulgaine jeb zeltainā aleirija.

Turaidā

Aizbraucām uz Siguldu laikā, kad zelta rudens jau atkāpies. Tāpat skaisti.

No Turaidas Dainu kalna uz leju ved kāpnes līdz Skandinieku avotiņam. Studentu gados vīrs ar saviem grupas biedriem noraka kalna daļu un izveidoja alu, lai tiktu klāt šim avotiņam.

Skandinieku avotiņš.

Klejojošā sāpe*

Jau vairākas nedēļas mani ik pa laikam nomoka klejojošā zobu sāpe. Tad sāp. Tad nesāp. Tad atkal sāp. Un atkal nesāp.

* Teiciens “klejojošā sāpe” nāk no meitas bērnības.

Spilvens mašīnā

Mūsu “zelta” mašīnai iegādājos atbilstošu pasažieri.

Banksy pasaulē

Pusotru stundu bija sajūta, ka atrodos kādā no metropoles laikmetīgās mākslas izstāžu zālēm. Beigās pat “izbaudīju” braucienu ar metro. Izstādes vērtējums šeit.