Pēdējā zvana dienā saviem 12-tajiem nolēmu uzdāvināt mazu zvaniņu, kas atgādinātu par skolas laikiem. Zelta zvaniņu sarūpēju tiem, kam gada vērtējumi 9 un 10, sudraba zvaniņu -, kam gada vērtējumi 8, 9 un 10, bet parastu zvaniņu – pārējiem.

Zvaniņu “piesēju” pie nelielas aploksnes, kurā ieliku kartīti ar novēlējumu un 1. septembrī skolēna rakstītu solījumu sev, ko vēlētos šajā gadā sasniegt. Šos skolēnu solījumus visu mācību gadu glabāju pie sevis plauktā.

Zelta, sudraba un parastus zvaniņus var iegādāties veikalā “Pērļotava”. Parasti zvaniņi nopērkami arī makšķernieku veikalā.

Ogres Valsts ģimnāzijas skolēnu pašpārvalde mācību gada noslēgumā rīkoja balli. Bija paredzēts, ka krāsainu audumu strēmeles, kas sasietas uz auklas, kā rotājums būs izkarinātas skolas iekšpagalmā, taču laikapstākļi pievīla. Krāsaino strēmeļu rotājumi tika sakārti skolas vestibilā.

Šādi rotājumi, kas tapuši no nederīgiem audumiem, iederas arī dārza svētkos.

No 5 zirņiem piešķiru

Grāmata ar ļoti glītu vāka noformējumu, bet kā bieži vien gadās, labs ārējais apalks ne vienmēr liecina par spēcīgu saturu. Anotācijā pārspīlēti nodēvēta par detektīvromānu, taču stāstījumā nav jūtama detektīvromānam raksturīgā spriedze. Stāstījumu drīzāk varētu raksturot kā lēnu, rāmu upes plūdumu. Tik vien kā grūtākais ir sarežģītie somu cilvēku vārdi, ielu un apdzīvoto vietu nosaukumi. Arī apjoms nav liels - izlasāma vienas dienas laikā.

Grāmatā aprakstīti divi laika posmi – tagadne un 1960. gada vasara.

Tagadne. 40 gadus vecā galdniecības uzņēmēja Rākele veic renovāciju vienā no Helsinku rajona jūgendstila ēkām, nojaucot starp dzīvokļiem 60-tajos gados uzlikto starpsienu. Starpsienā līdzās vecām avīzēm tiek atrasta skārda kastīte ar nogrieztu bizi, puķainu kleitu un kanifoliju (grāmatā gan šis vijoles stīgām domātais materiāls nodēvēts par kolofoniju). Rākele vēlas noskaidrot, kam šīs lietas piederējušas un kāpēc šī kastīte te paslēpta. Tā kā viņa nav detektīvs, savam izmeklējumam pievēršas tikai no darba brīvajā laikā. Iztaujājot vairākus vecus cilvēkus, kas atceras par tā laika kaimiņiem vai arī notikumiem, viņa pamazām sāk atšķetināt noslēpumu. Tikai šī noslēpuma atšķetināšana mijas ar remonta un galdniecības darbu aprakstu, kas personīgi mani neuzrunāja. To droši vien labāk izprastu cilvēki, kas šos darbus dara ikdienā. Protams, neiztika bez Rākeles personīgās dzīves apraksta, jo viņai ir dēls un nesakārtotas attiecības ar darba kolēģi.

1960. gada vasara. 19 gadus vecajai vijolniecei Hilkai no mazpilsētas uzspīd necerēta laime. Viņai tiek piešķirta stipendija, lai vasarā pie slavena vijoļspēles profesora Sibeliusa Akadēmijā trenētu savu vijoļspēli. Kamēr tante Aune pavada vasaru vasarnīcā ārpus Helsinkiem, jaunā meitene apmetas viņas lielajā jūgendstila dzīvoklī. Diemžēl pēc kāda laika meitene pazūd, un neviens to līdz pat mūsdienām nav atradis vai saticis.

Citāti

“Nav sieviešu un vīriešu darbu, ir darbi, kurus var darīt jebkurš.”

“Cilvēks pasaulē nav viens, simti redzamu un neredzamu saišu viņu saista ar citiem cilvēkiem.”