Jūdžina O’Nīla autobiogrāfiska ģimenes drāma, par kuru pagājušā gadsimta 50-tajos gados saņemtas Tonija un Pulicera balvas.

Vienas dienas garumā – no rīta miglas līdz nakts miglai – skatītājs tiek iepazīstināts ar četru cilvēku ģimenes stāstu. Viņi it kā mīl viens otru, bet tai pat laikā nerodas pārliecība, ka lugas varoņi viens ar otru spējīgi līdz galam saprasties, jo gadi līdzi nesuši dzīves laikā iegūto sāpi, aizvainojumu un atkarību. Māte jūtas vientuļa. Tēvs nespēj pārvarēt skopumu. Jaunākais dēls – smagi slims, bet vecākais dēls – vecāku kaunatraips.

Aktierspēle laba, bet luga izstiepta par garu (3 stundas). Bija brīži, kad aizvēru acis un jutu, ka tūlīt, tūlīt iemigšu. Precīzi nezinu lugas vecumu (~70 gadi), taču, kaut gan tā skar mūžam aktuālo tēmu par ģimenes attiecībām, jūtama pagājušā gadsimta dvaša. Tagad ir citi laiki un cits dzīves temps, kaut jāatzīst, ka problēmas līdzīgas.

Kad ienākot zālē uz skatuves ieraudzīju tik vien kā divvietīgu gultu, nedaudz sašļuku, jo nebiju īsti gatava vieglai izrādei ar gultas priekiem. Taču mans pirmais iespaids bija maldīgs. Tā patiešām bija gaumīga divu aktieru izspēlēta komēdija ar negaidītu pavērsienu.

Pjērs ir precējies jau vairāk kā 10 gadus. Viņa sieva ar dēlu devušies atpūtā uz slēpošanas kūrortu. Tikmēr Pjērs nolemj pie sevis uz māju uzaicināt gados krietni jaunāku sievieti, ko saticis bārā. Flirts iesākās daudzsološi, taču jaunā sieviete nav ar pliku roku ņemama.

No 5 zirņiem piešķiru

Tas, ka grāmata izdota vairāk nekā 30 valstīs, un tās autors studējis filoloģiju, diemžēl nav rādītājs, ka darbs būs labs. Arī pirmajā atvērumā ievietotās atsauksmes, manuprāt, ir kā nepelnīta dāvana autoram. Nu nav romāns viens no gada labākajiem trilleriem.

Pērkot grāmatu, mani uzrunāja ideja, ka miega eksperts doktors Benedikts Prinss, izmantojot savu hipotētiski izvirzīto metodi, mēģina atmodināt jaunu sievieti Annu, kas guļ jau četrus gadus. Doktoram dots uzdevums izdibināt, vai šī sieviete pirms iemigšanas ir nogalinājusi divus cilvēkus. Doktora metode paredz pārpludināt guļošās Annas “maņas ar skaņām, smaržām, balsīm, pieskārieniem, lai uzjundītu drošas atmiņas no (..) pagātnes”.

Grāmatas sākumā pavīdēja kaut kādas līdzības ar romānu “Klusējošā paciente”. Laikam tāpēc, ka arī šeit galvenā varone rakstījusi dienasgrāmatu.

Romāns izstiepti garš, tāpēc garlaikoja un lasījās lēni. Biju nolēmusi grāmatai piešķirt 3 zirņus, bet pēdējās 100 lappuses ar nemitīgiem teksta atkārtojumiem un nozieguma atrisinājumu “noēda” lielo zirni, atstājot vien 2 ½ zirņus.

Citāti par psihologiem, psihiatriem

Turpinājums ...

Dienu pēc tam, kad vietējā kultūras namā noskatījos animācijas filmu “Straume”, tā plūca “Zelta globusa” laurus, aiz sevis atstājot tādu gigantu kā Disney, Pixar un Dreamworks darbus. Pirms pāris mēnešiem “Straume” mūs iepriecināja, kļūstot arī par Kannu kinofestivāla favorīti.

Filmā attēlotajā pasaulē mitinās tikai dzīvnieki. Par to, ka te kādreiz dzīvojuši arī cilvēki, liecina būves, skulptūras un dažādi pamestie priekšmeti. Centrālais tēls ir melns kaķis, kas filmas sākumā, dzīvodams vienatnē, pastāvīgi izjūt nedrošību un bailes. Tikai tad, kad plūdu dēļ kaķis nonāk uz laivas līdzās citiem dzīvniekiem, nedrošība un bailes pamazām tiek pārvarētas, jo tad, kad darbojies komandā, viens uz otru vari paļauties. 

Tas, ka autors atteicies no dialogiem, nes savu plusu ne tikai finansiālajā ziņā, bet liek skatītājam vairāk piedomāt pašam. Dzīvnieki savā starpā sazinās ar balsi, mīmiku un kustībām. Šie ārējie signāli, pateicoties animatoru darbam, kļūst skatītājiem viegli saprotami/nolasāmi.

Katram galvenajam varonim ir dotas savas rakstura iezīmes. Kaķim piemīt ne tikai brīvdomāšana, bet arī mērķtiecība; Retrīvers ir rotaļīgi bezbēdīgs; Sekretārputns – tāds, uz kuru var paļauties; Lemurs – koncentrējies uz mantisko, bet Kapibara – totālais pofigists.

Nedaudz traucēja, ka filmas sākumā dzīvnieki tika attēloti dabiski, bet tad, kad sākās plūdi, tie pēkšņi ieguva cilvēciskas prasmes, piemēram, saprata, kā vadīt laivu. Tamdēļ piekto piešķirto zirni samazināju.

Interesanti fakti, ko izlasīju internetā – filma tapusi četrus ar pusi gadus; tā veidota bezmaksas Blender 3D programmatūrā, pie filmas strādāja 50 cilvēku komanda, filmas budžets sastādīja 3,5 miljonus.

No 5 zirņiem piešķiru