Anšlava Eglīša komēdija „Omartija kundze” stāsta par latviešu iedzīvošanos Amerikā. Tā kā rakstnieks 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV Kalifornijas štatā, viņam labi pazīstamas latvieša sajūtas svešumā. Šo lugu Anšlavs Eglītis uzrakstīja 1961. gadā Amerikas Latviešu teātra vajadzībām. Pirms 25 gadiem (1989. gadā) Ņujorkas Latviešu teātra studija iestudējumu rādīja Rīgā, Cēsīs, Ventspilī un Ogrē. Latvijas teātri lugu līdz šim nav iestudējuši.

Lugā ar ironiju tiek pretstatīti dažādie svešumā dzīvojošo latviešu sociālie slāņi. Vieniem ir paveicies, jo viņu bizness Amerikā ļāvis kļūt turīgiem, turpretim citi, kuriem nav tā veicies, mēģina ar viltu izbraukt uz bagāto tautiešu rēķina. Tieši ar šādu nolūku pie Aleksandras Omartijas – nekustamā īpašuma biznesmenes - ierodas vecā mīlestība Bernards Vilks un viņa dēls Olivers Vilks.

Patiesībā Olivers ir tas, kas izmaina Omartijas ģimenes līdz šim mierīgo dzīvi. Ar savu pārgalvīgo uzvedību, viltu un cilvēku apvārdošanu, viņš mēģina iet pa vieglāko ceļu, lai savā dzīvē gūtu labumu. Olivers ne tikai sāk strādāt Aleksandras firmā, bet arī sāk dzīvot viņas lepnajā mājā, kur, lai izdabātu mājiniekiem, viņam nākas tēlot pakalpiņa lomu.

Anšlavs Eglītis lugā atklāj, ka vecākā paaudze, kas svešajā zemē nokļuvusi kara dēļ, ilgojas pēc Latvijas vērtībām: zemes, jūras, rupjmaizes (mājā nav īstas krāsnis), skābētiem kāpostiem, skābajiem gurķīšiem (Kalifornijā nav upeņu lapu), pēc ābelēm (šajā klimatā neaug). Turpretim jaunākajai paaudzei, kas te ieradusies laimes meklējumos, vērtību skala pavisam atšķirīga.

Pēc lugas noskatīšanās izjutu patiesu prieku par cilvēkiem, kas paralēli saviem darbiem atrod vakaros laiku, lai apmeklētu Tautas teātra studiju. Vienu no lugas varonēm atveidoja mana bijusī skolasbiedrene, ar kuru kādreiz  piedalījos daiļlasīšanas konkursos. Varbūt viņa šobrīd piepilda savu jaunības sapni? Tajos senajos skolas laikos arī mani literatūras skolotāja virzīja uz aktieriem, bet es aizgāju mācīties par skolotāju... Varbūt kaut kas dzīvē jāpamaina arī man, jo lugas noslēgumā skan viedi vārdi: „Kamēr dzīvo, tikmēr jākustās!”

Pārskatot teātra repertuāru, šai izrādei pievērsu uzmanību nosaukuma dēļ. Mana meita iepriekšējā skolā vairākus gadus apmeklēja teātra pulciņu, bet jaunajā skolā šāda pulciņa nav. Vēlējos viņu iepriecināt, cerībā, ka izrāde uzjundīs patīkamas atmiņas. Meitai, protams, izrāde patika. Diemžēl es nedaudz vīlos, jo biju gaidījusi kaut ko vairāk. Lugas saturs, manuprāt, ir vājš. To mēģina kompensēt ar lielisko aktieru spēli. Tā kā izrādē piedalās tikai 5 cilvēki, kas pārstāv trīs paaudzes, vēlējos vairāk izjust paaudžu atšķirības. Biju iedomājusies, ka izrādes laikā vairāk atklāsies katras personības raksturs un būtiskākie dzīves notikumi. Tā arī palika daži ne līdz galam atklāti un pārrunāti jautājumi.

Drāmas kursi ilga 6-as nedēļas. It kā kursu dalībnieki šajā laikā spēja atbrīvoties un uzvedībā nedaudz mainīties, bet mani nepārliecināja, ka šāda veida kursi spēj cilvēku 6-u nedēļu laikā pilnīgi pārmanīt. Pārāk īss laika periods.

Īsti nesapratu motivāciju, kas vīriešu dzimtes pārstāvjiem lika apmeklēt, manuprāt, īpatnējos kursus. Izbijusī aktrise Terēze vēlējās kļūt par labu aktrisi. Pusaudze Lorena vēlējās iegūt galveno lomu skolas lugā. Bet galdnieks Šulcs? Vai viņu 6-as nedēļas kursos spēja noturēt tikai simpātijas pret Terēzu? Un Mārtijas vīrs? Varēja taču just, ka Džeims uzdevumus pilda nelabprāt, ar piepūli. Iespējams, ka viņš kursus apmeklēja pēc sievas (kursu pedagoģes) lūguma, tāpēc, lai cilvēku skaits būtu lielāks.

It kā jautra, bet reizē arī skumja izrāde, kas lika aizdomāties. Vairāk kā 20 gadus dzīvodama ģimenes dzīves virpulī, īsti nemaz nebiju apjautusi, cik apkārt daudz vientuļu cilvēku, alkstošu draudzības un mīlestības. Gan jaunībā, gan vecumdienās mēs katrs vēlamies sev līdzās dzīvesdraugu, kurš grūtā brīdī, gluži kā māte bērnībā, spētu samīļot un kā tēvs - pasargāt.

Mīlestību var salīdzināt ar strūklaku, kurai, visu laiku darbojoties, notiek apļveida ūdens cirkulācija, un ik pa mirklim uzplaiksnī emociju šļakatas. Arī vientulība ir strūklaka. Tikai tāda, kas nedarbojas. Tāda, kas iekonservēta pārziemošanai. Jo šī pārziemošana ir ilgāka, jo vientulība ir neizturamāka un nogurdinošāka. Tie cilvēki, kas ilgstoši ir vientuļi, vairāk ieraujas sevī. Iespējams, ka tādēļ kļūst egoistiskāki un nepiekāpīgāki savos uzskatos un rīcībā. Tas, manuprāt, ir arī viens no iemesliem, kāpēc ar laiku viņiem kļūst grūtāk iepazīties un saprasties.

Gandrīz 4-u stundu garo izrādi (ar starpbrīžiem 4 stundas 15 minūtes) izspēlē tikai pieci aktieri. Ļoti profesionāls sniegums. Tomēr visvairāk man patika Gunas Zariņas atveidotie personāži.