Izrāde pārsteidza nevis ar saturu, bet ar scenogrāfisko sniegumu, kur vecais un noplukušais līdzdarbojās ar eleganto un dārgo. Uz skatuves, kuras sānsienas izskatās pabriesmīgā stāvoklī, jo skatītājiem paveras nolupusi sienas krāsa, caurules, vadi un stalažas, tiek pārvietoti vairāki melni flīģeļi. Katrs personāžs gluži kā gliemezis visu izrādes laiku “staipa” līdzi savu mājokli – flīģeli, kas pārtop par gultu, telefonu, buru laivu, istabu, ledus gabalu u.c. Bet pats galvenais flīģeļa uzdevums ir cilvēka būtības raksturojums. Flīģeļa izliektā forma – aristokrātiskā elegance; taustiņu radītās skaņas – cilvēku emocijas; klavieru āmuriņu sitieni – sirdspuksti; slēpšanās iekšā flīģelī - ieiešana sevī; flīģeļa izjaukšana – nespēja kontrolēt savas emocijas (iziešana ārpus rāmjiem). Flīģeļu pārvietošana pa skatuvi izskatījās tik gaisīga un bez liekas piepūles, it kā tie būtu butaforijas priekšmeti, kas izgatavoti no viegla materiāla. Manuprāt, visspilgtākā izrādes aina, kurā personāži dejo kopā ar flīģeļiem. Tas izskatījās tik sirreāli. Mani visu dejas laiku nepameta iekšējs saspringums un bailes, vai tik flīģeļi, griežoties dejas aplī un slīdot pa grīdu ar ritentiņu palīdzību, nesabuksēsies savā starpā.

Sižets visai banāls. Bagāta, precēta sieviete, lai padarītu savu laulības dzīvi interesantāku, čakarē divu viņā iemīlējušos vīriešu smadzenes. Šo haotisko, neprognozējamo un nelīdzsvaroto būtni atveido Sandra Kļaviņa. Viņas balss intonācija un ātrais runas stils atsauca atmiņā aktrises ierunāto seriālu “Sekss un lielpilsēta”. Visu laiku nepameta sajūta, ka šī izrāde ir neatņemama seriāla sastāvdaļa.

Lai arī izrāde pēc satura viduvēja, aktieri to izspēlēja lieliski. Tikpat lieliska ir izrādi caurvijošā mūzika ar klavieru pavadījumu. Pēc izrādes atradu to internetā un vairākkārtīgi klausījos. Radās vilinoša vēlme šo melodiju iemācīties spēlēt uz klavierēm.

 

No 5 zirņiem piešķiru

 


Herberts Cukurs – līdz mūsdienām neizpētīta personība. Tiek cildināts kā nacionālais varonis un pelts kā tautas nodevējs. 1933. – 1934. gadā paša konstruētajā vienmotora lidmašīnā Herberts Cukurs veica lidojumu no Rīgas uz Gambiju. Pateicoties šim varoņdarbam, par viņu rakstīja pasaules prese, un Latvijā viņš kļuva par nacionālo varoni. Savukārt 2. pasaules kara laikā, iespējams, ka sadarbojies ar grupējumu, kas Latvijā īstenojis holokaustu.

Saturiski viduvēja izrāde, kaut arī mūzika nemaz nav slikta. Radās sajūta, ka uzstājas amatieru, pašdarbnieku teātris. Tas, ka skatuves iekārtojums nabadzīgs, mani sevišķi neuztrauca, jo saprotu, ka tā ir ceļojošā izrāde.

Kā jau latviešu mūzikai raksturīgi, - skaļums nomāca dziesmu vārdus, tāpēc brīžiem tekstu bija grūti saprast. Lai iepazītu tuvāk pretrunīgo personību un uzzinātu biogrāfiskos faktus, biju gaidījusi vairāk dialogus. Ja pirms izrādes nebūtu internetā izlasījusi par Herbertu Cukuru, diez vai izsekotu 2. cēliena saraustītajiem notikumiem. Uzskatu, ka mūzikls nav parasts koncerts, uz kuru jānāk klausīties tikai mūzika. Mūziklam tāpat kā teātra izrādei jāizglīto klausītājs, un kaut kas vērtīgs jāpastāsta. 

 

No 5 zirņiem piešķiru

 

 


Mīlestības trīsstūris.

Greizsirdība.

Sieviešu iekšējais spēks un ciešanas par labu mīļotajam vīrietim.

Vīrieša vājums.

2. pasaules kara un komunistiskā režīma šausmas.

Apmāta mīlestība.

Nodevība.

Dubulta dzīve.

Slepkavība.

Ģimenes traģēdija.

Sāpīga, skaudra un netīra luga. Par vienkāršu lauku cilvēku sabojāto dzīvi, kuru vēl vairāk dramatizē politiskās peripetijas.

Sākoties otrajam cēlienam, vēl īsti nesapratu, kāpēc izrādei dots nosaukums “Muša” un vai tam ir kāda saistība ar mušu, kas izrādes sākumā tika nosista ar pletni un iemesta atkritumu spainī. Gaidītā atbilde tika saņemta tikai izrādes noslēgumā.

 

No 5 zirņiem piešķiru


Tautas deju kolektīvu lielkoncerts Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt”

Skolēnu dziesmu un deju svētku lieluzvedumu Daugavas stadionā “Līdz varavīksnei tikt” skatījos pa televizoru. Protams, ka no lielkoncerta tiek gaidīts nevis katra dejotāja atsevišķais sniegums, bet kopskats. Skatoties pa TV tuvplānus, šķita, ka tāds balagāns vien ir. Diemžēl ne visu deju kopskats bija izdevies. Zinu, ka puišu deja ar šņorēm ir ļoti interesanta, bet kopskatā tā neveidoja nekādus rakstus un tāpēc ne pēc kā neizskatījās. Ļoti patika atveidotie lietus pilieni, it kā irstošais adījums, ritošais kamols, neregulārie krāsainie apļi un, protams, latvju ornamentika ar krāsu maiņu. Bet vislielākā kulminācija, manuprāt, bija garā pupa. Tā bija lieliska! Tikai nesapratu, kāpēc uz koncerta beigām starp dejotājiem parādījās futbolisti? Kāds viņiem sakars ar tautiskumu un varavīksni?

Vēl šķita dīvaini, ka skanēja vairākas viena autora, respektīvi – Kaupera, dziesmas. Vai tiešām viņš ir vienīgais latviešu mūziķis, kura mūzikas pavadījumā var dejot? Un arī šajā koncertā pamanīju latviešu dziesmai raksturīgo – mūziku dzirdēt var, bet vārdus saprast nevar. Vietām tie jāpiedomā pašam.

Vēlāk uzzināju, ka lielkoncerta laikā lijis. Tādā gadījumā cepuri nost bērnu priekšā, jo pa TV neko tādu nevarēja manīt.

 

Noslēguma koncerts "Manā dziesmā Tu…" Mežaparka lielajā estrādē

Arī šo koncertu skatījos pa televizoru. Patika. Bija mirkļi, kad emocijas acīs ieripināja arī pa kādai asarai. Vienīgais, kas šķita nepieņemami - histēriskais jauniešu pūlis noslēgumā. Izklausījās, ka sajūsmu saucienus pārtrumpoja baiļu kliedzieni, jo puiši laistījās ar ūdeni un mētājās ar to, kas pa rokai. Tuvplānā varēja redzēt, kā meitenes aizklāj galvas, lai piesargātos. Kad Kaupers otro reizi iesāka dziedāt “Manu dziesmu”, koristi vēl joprojām bija azrāvušies ar bļaušanu. Dziesma pavisam negribēja skanēt. Manuprāt, nobeigums dēļ šī jampadrača izskatījās nožēlojams un nekontrolējams.

No mūsu ģimenes koncertu klātienē baudīja dēls. Atbrauca mājās sajūsmā.


Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Tumši pelēkās krāsas datumos ievietoti raksti.



pārdomas 

 

Kāpēc bērni labprātāk ieklausās svešu cilvēku nevis savu vecāku padomos? Mēs taču nevēlam saviem bērniem to sliktāko.