Izrāde par pirmskara bērnību, kas diez vai domāta mūsdienu bērniem. Drīzāk senioriem, lai viņi pakavētos savās bērnības atmiņās, tāpat kā to dara Billes atveidotāja.

Uz izrādi atvedu mammu, bet bērnus gan uz to nevestu. Nacionālā teātra izrāde “Par mammām”, ko kopā ar bērniem redzēju pirms 7 gadiem, bija kudi aizraujošāka un mūsdienīgāka.

Ar interesi vēroju, kā niecīgais skatuves inventārs pārtop paralēlā stāstā. Taču tas ne visiem patīk. Piemēram, mana māte pieturas pie klasiskām vērtībām. Ja jābūt galdam, tad tam ir arī jābūt. Viņa uzskata, ka galdu nevar attēlot ar audeklu, kuru abos galos tur aktieri, kā šajā lugā.

Samocīts un neinteresants šķita izrādes sākums, kur pēc fotogrāfijām tika aprakstīti tuvākie radi. Nezinu kāpēc, bet uz izrādes beigām pieķēru sevi pie domas, ka nedaudz jau ievilcies.

Izrādē patika aktieru saspēle, atraktivitāte un enerģija, kas burtiski kūsāt kūsāja. Bet visu stāstījumu veiksmīgi papildināja dzejas rindas un dziesmu fragmenti.

Gunāra Priedes lugu “Zilā” biju lasījusi vidusskolas laikā. Kaut arī galveno sižeta līniju atcerējos pat pēc 30 gadiem, tik un tā izrādi vēlējos redzēt, jo Gunārs Priede manā atmiņā palicis kā viens no labākajiem padomju laika dramaturgiem.

Nedaudz par katru personāžu

Rasma jau veselu gadu aprūpē savu divdesmitgadīgo dēlu Juri, kurš cietis autoavārijā. Viņa pārdevusi mašīnu un māju (padomju laikā tā skaitījās liela bagātība, jo ar parasta strādnieka algu ne ko tādu nebija iespējams nopelnīt), lai spētu nomaksāt izīrēto māju Gruzijas kalnos. Pēc vīra nāves dēls viņai bija kļuvis par galveno dzīves mērķi. Vai tas nav paradoksāli, ka to laiku, ko viņa neveltīja savam dēlam bērnībā, viņai nācās “atstrādāt” tagad?

Juris līdz avārijai dzīvoja bezrūpīgu dzīvi, jo vecāki bija pietiekami turīgi un nekas netrūka. Tusiņi un iedzeršana bija kļuvuši par viņa ikdienu, jo jau no 10 gadu vecuma vecāki puisim ļāva dzīvot pēc sava prāta. Un šai vieglprātīgajai uzdzīvei pēkšņi tika pielikts trekns punkts, jo, būdams pie stūres alkohola reibumā, Juris nogalināja trīs cilvēkus, tai skaitā arī tēvu. Tagad no dienas uz dienu viņu mocīja vainas apziņa. Lai kaut cik aizmirstos, Juris sāka lasīt latviešu tautasdziesmas. Visvairāk viņu interesēja, ko mūsu senči sacerējuši par zilajām govīm.

Linda – dažus gadus vecāka par Juri. Viņa atbraukusi pie puiša uz Gruziju (kopā ar Vidvudu), jo it kā Juri mīlot. Tikai nekādi nevarēju saprast, ar ko tad īsti Juris Lindu ir aizķēris. Varbūt tas drīzāk bija mantisko labumu dēļ, jo, kā Linda pati teica, viņa meklējot savam dēlam tēvu, kas spētu viņus nodrošināt.

Vidvuds – vieglprātīgs mākslinieciskas dabas vīrietis tipiskajā āža vecumā, kas divas reizes šķīries no ģimenes. Uz Gruziju atbraucis ar divreiz jaunāko Lindu, bet, apreibis no kalnu skaistuma, kanti sāka sist Rasmai.

Par ko tad īsti luga ir?

Par nelāgu iznākumu un pārpratumiem, kas var piemeklēt ikvienu, ja radusies situācija netiek pārrunāta pašā sākumā, tai vietā pieņemot pārsteidzīgus un vienpersoniskus secinājumus.

Kāds sakars lugai ar zilo govi, to var uzzināt izrādes laikā.

Izrāde sadalīta četrās daļās. Katrā no tām tiek parādīta vienas ģimenes kopā sanākšanas diena 1980., 1990., 2000. un 2010. gadā. Ar katru reizi arvien vairāk atklājas personāžu individualitāte, kā arī izmainās savstarpējās attiecības.

Galvenā ģimenes kopā saturētāja un komandētāja ir māte, kas, viņasprāt, vienīgā zina, kādai jābūt perfektai dzīvei un kas katram būtu jādara. Tēvs miera labad visam piekrīt un ilgus gadus neuzdrīkstas sievai neko iebilst, bet tad vienā mirklī vadzis lūzt…

Kaut arī visi auguši vienā ģimenē, bērni ir ļoti dažādi. Mātes mīlulis un svētais bērns kļuvis par priesteri. Otrs dēls tāds plederētājs un iedzērājs, kas jaunībā nodarbojies ar sportu, bet tagad iesaistījies apšaubāmos biznesos. Meita kļuvusi par aktrisi. Diemžēl māte to neuzskata par nopietnu profesiju. Viņa meitai nemitīgi piekasās par ģērbšanās stilu, izskatu, figūru u.c., kas liek noprast, ka meitai piešķirts nemīlētā bērna statuss.

Lugā atpazinu sevi, jo arī es, gribēdama bērniem tikai labu, bieži vien cenšos viņus ielikt kaut kādos pareizos dzīves rāmjos, uzspiežot savus uzskatus un ģimenes tradīcijas. Tikai atšķirība tāda, ka viņi man pretojas izteiktāk, nekā šīs lugas varoņi.

Izrādes aprakstā teikts, ka tā ir komēdija. Es gan precizētu, ka taģikomēdija, jo pirmā cēliena laikā smējos, bet otrā cēlienā - raudāju. Pēc izrādes visu ceļu līdz mājām (tas ir stundas brauciens) noraudāju. Tik ļoti luga mani bija aizkustinājusi.

Humors, vārdu spēle un smalki citāti – tā varētu raksturot Oskara Vailda komēdiju. Pirmā reize, kad izrādes laikā būtu noderējis piezīmju blociņš, kur pierakstīt vērtīgos domu graudus.

Luga vēsta par diviem angļu džentlmeņiem, kuri, lai iepatiktos savām mīļotajām, spiesti melot. Un viss tikai tamdēļ, ka abas jaunās sievietes dievina vīrieša vārdu Ernests. Jāatzīst, ka autors lugā spēlējas ar diviem angļu vārdiem, kurus raksta atšķirīgi, bet izrunā vienādi, proti, earnest (nopietns) un Ernest (Ernests). Protams, ka jauno cilvēku meli atklājas, radot amizantas situācijas.

Izrādes scenogrāfijā galvenais uzsvars likts uz melnu flīģeli, pie kura “spēlēt” piesēžas gandrīz visi personāži. Kaut arī flīģeļa grozīšana, izjaukšana un salaušana man likās redzēta jau agrāk - Jaunajā Rīgas teātra izrādē „Peldošie - ceļojošie” – izrādei tas deva īpašu gaisotni.