1. DIENA

 

Uz Rīgas lidostu braucām ar savu mašīnu. To novietojām zemo cenu autostāvvietā, kas atrodas uzreiz pa labi aiz K.Ulmaņa gatves tilta. Pirmo reizi šķērsieliņai pabraucām garām, tāpēc nācās mest riņķi un braukt vēlreiz. Iepriekš uz autostāvvietu piezvanīju un rezervēju vietu. Toreiz tā bija visizdevīgākā maksa, jo stāvvietās P2 un P3 prasīja vairāk. No autostāvvietas uz lidostu mūs aizveda ar busiņu (3 – 4 minūšu brauciens). Arī tad, kad atlidojām atpakaļ, vajadzēja firmai piezvanīt un 5 minūšu laikā mums pakaļ atbrauca busiņš. Ērti!

 

Lidojums ilga vairāk kā stundu. Berlīnes lidostā Tegel ieradāmies pulksten 13.45 (pēc Vācijas laika). Bija grūti noorientēties, kur izeja, jo lidosta liela. Gājām tur, kur devās lielākā cilvēku plūsma. Ejot cauri garam gaitenim, pa logu redzējām autobusus. Tie ir kā orientieris, jo autobusu pieturas izvietotas pie lidostas ieejas.

 

Biļete par braucienu sabiedriskajā transportā Berlīnē maksā 2 EUR, tāpēc izdevīgāka šķita braukšanas kartes iegāde (tiek piedāvāti vairāki veidi www.berlin-welcomecard.de), kas paredz arī atlaides 140 tūrisma objektos. Braukšanas kartes Welcome Card 2009 + Potsdam: 5 days iegādājāmies lidostas kioskā, kas atrodas pa kreisi no ieejas. Vienas kartes cena 34.50 EUR. Vienu karti var izmanto viens pieaugušais ar trīs bērniem, kas jaunāki par 15 gadiem. Tātad mums bija jāpērk 2 kartes (kopā: 69 EUR). Līdz ar braukšanas kartēm iedeva grāmatiņas un bukletus par Berlīni, kā arī transporta shēmas.

 

Gaidījām 109. autobusu, jo tas brauc uz Zoo pusi. Man patīk, ka katrā gan autobusa, gan metro pieturā tablo uzrāda, pēc cik minūtēm pienāks transports. Parasti transports jāgaida tikai dažas minūtes. Iekāpjot autobusā, nokompostrējām savas Welcome Card. Turpmākos braucienos kartes nav jākompostrē. Tās tikai jāuzrāda šoferim, iekāpjot autobusā. Strapcitu, visu piecu dienu laikā, kaut arī braukājām krustu šķērsu gan ar autobusiem, gan metro, nesatikām nevienu biļešu kontrolieri. Šajā pilsētā laikam uzticas cilvēkiem, jo, ieejot metro, arī nav jāšķērso biļešu kontrolēšanas aparāti, kā piemēram, Parīzē. Iespējams tas tāpēc, ka ļoti dārgi sodi un cilvēki negrib riskēt.

 

Bija dienas vidus un 109. autobuss stāvēja korķos. 23 pieturas līdz pieturai Uhlandstrasse braucām apmēram 40 minūtes. Tā kā biju izdrukājusi 109. autobusa maršrutu (www.berliner-verkehr.de/ebhaupt.htm) , cītīgi ar pildspalvu vilku līdzi katrai pieturai (to nosaukumus rādīja autobusā uz tablo). Par bagāžu transportā nav jāmaksā.

 

Kad izkāpām pieturā Uhlandstrasse, pārgājām pāri ceļam (turpat ir arī tunelis uz metro pieturu Uhlandstrasse) un apmēram 100 m attālumā bija mūsu viesnīca. Pamanījām, ka uz šo viesnīcu kopā ar mums gāja divas kundzītes no Latvijas. Iepriekš redzēju viņas gan lidmašīnā, gan mūsu autobusā.

 

Vēlāk uzzināju, ka visbiežāk šajā viesnīcā apmetas šopingotājas, jo viesnīca atrodas netālu no galvenajiem iepirkšanās centriem.

 

Viesnīcas istabiņā uzēdām līdzi paņemtās maizītes, augļus un piedzērām Latvijas ūdeni. Tā kā punči bija nedaudz uzpildīti, devāmies izpētīt pilsētu. Pirmais mērķis – jāatrod autobusu galapunkts pie Berlīnes Zoologischer Garten, lai ar divstāvīgajiem 100. un 200. maršruta ekskursiju autobusiem City Tour izbrauktu cauri pilsētai un redzētu būtiskākos apskates objektus. Ar Welcome Card šis brauciens bija bez maksas.

 

Izejot no viesnīcas Eden am Zoo, jāpagriežas pa labi un pa Uhlandstrasse jāiet līdz krustojumam ar Kantstrasse. Krustojumā jāpagriežas pa labi un jānoiet divi kvartāli. Tad jāpagriežas pa kreisi, jāpāriet gājēju pārejai un jāiet uz Zoo pusi. Gājiens ilgst apmēram 7 minūtes, tāpēc uzskatu, ka viesnīca atrodas ļoti labā vietā.

 

Iesēdāmies 100. maršruta autobusā, protams, ka 2. stāvā, un braucām līdz galapunktam Aleksander Platz (29. pietura). Kad meklēju materiālus internetā, biju lasījusi, ka Aleksander Platz jāuzmanās, jo te sastopami narkomāni, zagļi un jauniešu bari. Gandrīz atbilda taisnībai. No viena debeskrāpja kāds pārgalvis lēca lejā ar gumiju. Man šermuļi sametās. Aleksander Platz laukuma vidū, pretīm universālveikalam Kaufhof, ir strūklaka Tautu draudzība, bet nedaudz tālāk – pulkstenis, kas rāda lielāko pasaules pilsētu laiku.

 

No laukuma tālāk gājām meklēt lielveikalu Alex (Grunerstrasse 20), jo šajā adresē atrodas miniatūrs Berlīnes dzelzceļš un kaut kādas bērnu atrakcijas (veikala augšējā stāvā). Tā kā pulkstenis rādīja pāri 18, tad atrakcijas bija slēgtas un dzelzceļa apskate arī nesanāca. Tur mēs ceļojuma laikā vairāk neatgriezāmies.

 

Vienā no lielveikala augšstāviem ir vairākas ātrās gatavošanas ēstuves (zivju ēdieni, picas, frī kartupeļi u.tml.). Tā kā mūsu ģimene nelieto šāda veida pārtiku, vakariņas atlikām uz vēlāku laiku.

 

No Aleksander Platz laukuma ar metro (U2) braucām uz Zoologischer Garten. Starpcitu, visu piecu dienu laikā Berlīnes centrā neredzējām vecākus ar bērniem (izņemot Zooloģiskajā dārzā un Legolandes centrā), kaut arī bija sācies brīvlaiks. Arī metro bērnus neredzējām!!! Visu laiku šķita, ka mūsējie (meitai 10 gadi, bet dēlam 6 gadi) ir vienīgie bērni šajā lielajā pilsētā.

 

Lielveikalā Alex puikam nopirkām maciņu un ielikām tajā santīmu. Vēlāk, kad puika sēdēja metro un garlaicībā kratīja jauno dāvanu, lai pārbaudītu, vai monēta no tā nav izkritusi, viņu vēroja večuks. Gandrīz pirms mūsu izkāpšanas Zoologischer Garten pieturā, lai maciņā vairāk grabētu, večuks manam puikam uzdāvināja 2 EUR. Tajā mirklī padomāju par Latvijas pensionāriem, kuriem knapi sanāk iztikai, nerunājot pat par dāvaniņām mazbērniem. Bet te lūk, pavisam svešs uzdāvina 2 EUR. Un pie tam – tāpat vien. Kopš tā laika šie 2 EUR ir mana dēla laimes naudiņa un tā glabājas viņa krājkasītē kā talismans.

 

Pie Zoologischer Garten atklājām lielu un ļoti labu pārtikas veikalu Ullrich. Turpmākos rītus un vakarus, ejot tam cauri (kases abās veikala pusēs), sapirkāmies nepieciešamo pārtiku.

 

Pie Zoologischer Garten, kur daudz iebraucēju, valda netīrība. Sastopami arī dzērāji un bomži. Berlīnē redzējām daudz peles!!! Meita teica, ka viņa savā dzīves laikā nav redzējusi tik daudz peļu, cik Berlīnes ceļojumā. Tās skraidīja pa netīro ielu (agri no rīta pirms pulksten 6-iem, jo ielas slauka tikai rīta pusē), Zoodārzā zaglīgi ēda no dzīvnieku trauciņiem un pats galvenais, ka lidostas kioskā es vienai pelei gandrīz uzkāpu virsū.

 

Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.

 

© Sanita Nikitenko



Aizkulises

Novērtējuma apzīmējumi:

 

vērts redzēt

 

   

interesanti

 

    

superīgi

 

  

slikti;

nav vērts redzēt

 

 

Lai sagatavotos šim ceļojumam, veltīju ļooooooti daudz laika. Domāju, ka bija vērts. Bērni un vīrs priecājās, ka tas izdevies tik interesants – bija gan izpriecas, gan izglītojoši pasākumi. Piekusām, jo katru dienu cēlāmies pirms 8, bet vakarā atgriezāmies viesnīcā pēc 21 un pēc dušas bezspēkā iekritām gultā.

 

 

Berlīnes Zoodārza superzvaigzne – ledus lācis Knuts - bija visu mīlulis kopš 2006. gada, kad to pameta māte. Viņu uzaudzināja kopējs. Visā Vācijā izraisījās sašutumu vētra, kad tika paziņots, ka lācēnu vajag iemidzināt, jo viņš kļuvis pārāk atkarīgs no cilvēkiem. Daudzviet notika bērnu demonstrācijas, laikraksti publicēja dzejoļus par lācēnu, un Berlīnes vietējās televīzijas stacijas gandrīz katru dienu pārraidīja reportāžas par lācēna gaitām. Lācēns ir fotografēts neskaitāmās reklāmas kampaņās. 2009. gadā, kad apmeklējām zoodārzu, bija nomiris lācēna kopējs. Knuts jau bija izaudzis liels. Tā kā citi baltie lāči viņu ignorēja, Knuts dzīvoja pie brūnajiem lāčiem. Viņš izskatījās ļoti vientuļš un skumjš. Diemžēl 2011. gadā Knuts nomira.

 

Zoodārza veikaliņā lācēna Knuta reklāmas preces.