Pirmais apskates objekts – Tehnikas muzejs Deutsches Technikmuseum (Trebbiner strasse 9). Ir divas iespējas: no Uhlandstrasse ar metro (U1) 5 pieturas vai no Zoologischer Garten ar metro (U2) 4 pieturas līdz pieturai Gleisdreieck. Šķiet, ka šis ir nepatīkams rajons - tāda nomaļa vieta.
Muzejs bagāts ar dažādām lokomotīvēm un vilcienu vagoniem (ļoti daudz!). Te ir lidaparāti un kuģu maketi. Iespējams redzēt dažus eksponātus darbībā. Ļoti interesantas ir foto un kino zāles. Tās noteikti bērniem jāredz. Pat pieaugušie ar azartu grieza ratu ar daudzām kartiņām, kas pāršķiroties radīja kustīgu animāciju. Te bija interesanti arī mūsdienu tehnikas brīnumi.
Izstāžu zālē tajā laikā bija matemātikai veltīta izstāde. Visu varēja izmēģināt praktiski. Piemēram, varbūtības teoriju, ka vairākums bumbiņu iekrīt tieši tajā un ne citā no 8-iem caurumiņiem. Tiešām ļoti pārdomāti un interesanti.
Muzejs tik liels, ka pēc vairākām stundām mēs piekusām. Visu šo bagāto informāciju pieaudzis cilvēks nevar aptvert vienas dienas laikā. Kur vēl bērns...
Muzejā bija ļoti laba ēstuve. Biļešu cena četriem cilvēkiem ar Welcome Card izmaksāja 9 EUR.
Pēc Tehnikas muzeja devāmies uz Muzeju salu. Kā pēdējo gribēju vīram un bērniem parādīt Pergamona muzeju. Lai līdz tam tiktu, vairākas reizes bija jāpārsēžas citā metro. No Gleisdreieck ar metro (U1) 2 pieturas līdz Hallesches Tor. Tad ar metro (U6) 4 pieturas līdz Friedrichstrasse. Pēc tam ar vilcienu (S7, S5 vai S9) 1 pietura līdz Hackescher Markt.
Pergamona muzejs slavens ar Pergamona altāri un vieniem no Babilonijas vārtiem, kas veltīti dievietei Ištarai. Muzejā redzami asīriešu mākslas darbi, kā arī dažādi kolonnu veidi. Mums paveicās, jo izstāžu zālē tobrīd bija Senās Grieķijas vāzes un skulptūras (oriģinālas!). Muzejā mēģinājām tikt 4. ceļojuma dienā, jo ceturtdienās tas strādā līdz 22.00. Kaut kas nesanāca – laikam vaļā nebija visas zāles. Tiešām neatceros. Ieeja muzejā 2 pieaugušajiem izmaksāja 20 EUR. Par bērniem nebija jāmaksā.
No Pergamona muzeja virzījāmies uz Unter den Linden ielas pusi. Netālu no tilta bija autobusa pietura. Sagaidījām 100. autobusu un aizbraucām līdz Reigstāgam. No Reigstāga aizgājām līdz Brandenburgas vārtiem. Bijām nolēmuši ar kājām veikt garo ceļu cauri parkam Tiergarten līdz Zoo. Gājām gandrīz divas stundas. Patika. Tajā dienā uz Strasse des 17. Juni iekārtoja skatuves un tirdzniecības vietas. (Tas bija 19. jūnijs, bet ielas nosaukums - 17. jūnijs. Varbūt kaut kāda saistība?)
|
Mājas lapā ievietoti oriģināli autores darbi, nevis kopijas vai tulkojumi no citām tīmekļa vietnēm. Rakstus, zīmējumus, idejas un fotogrāfijas nedrīkst pārpublicēt bez autores piekrišanas, kā arī nedrīkst izmantot komerciāliem mērķiem.
© Sanita Nikitenko |
||||||||
| Aizkulises
Novērtējuma apzīmējumi:
Lai sagatavotos šim ceļojumam, veltīju ļooooooti daudz laika. Domāju, ka bija vērts. Bērni un vīrs priecājās, ka tas izdevies tik interesants – bija gan izpriecas, gan izglītojoši pasākumi. Piekusām, jo katru dienu cēlāmies pirms 8, bet vakarā atgriezāmies viesnīcā pēc 21 un pēc dušas bezspēkā iekritām gultā.
Berlīnes Zoodārza superzvaigzne – ledus lācis Knuts - bija visu mīlulis kopš 2006. gada, kad to pameta māte. Viņu uzaudzināja kopējs. Visā Vācijā izraisījās sašutumu vētra, kad tika paziņots, ka lācēnu vajag iemidzināt, jo viņš kļuvis pārāk atkarīgs no cilvēkiem. Daudzviet notika bērnu demonstrācijas, laikraksti publicēja dzejoļus par lācēnu, un Berlīnes vietējās televīzijas stacijas gandrīz katru dienu pārraidīja reportāžas par lācēna gaitām. Lācēns ir fotografēts neskaitāmās reklāmas kampaņās. 2009. gadā, kad apmeklējām zoodārzu, bija nomiris lācēna kopējs. Knuts jau bija izaudzis liels. Tā kā citi baltie lāči viņu ignorēja, Knuts dzīvoja pie brūnajiem lāčiem. Viņš izskatījās ļoti vientuļš un skumjš. Diemžēl 2011. gadā Knuts nomira.
Zoodārza veikaliņā lācēna Knuta reklāmas preces. |