No 5 zirņiem piešķiru

Autores piezīmēs grāmatas noslēgumā rakstīts, ka šis romāns ar nosaukumu Not quite an angel (Ne gluži eņģelis) tapis 1995. gadā, bet pārizdodot pēc 18 gadiem, tas ticis uzlabots un vietām arī pārrakstīts, iegūstot jaunu nosaukumu Eņģeļu koks.

34 gadu vecumā ar Grētu notiek kāds negadījums, kura laikā viņa zaudē atmiņu. Turpmākos 24 gadus viņa no savas iepriekšējās dzīves neko neatceras. Grēta dzīvo nošķirti no sabiedrības, reti izejot no mājas. Pie viņas visus šos gadus ciemos ierodas tikai daži ģimenes locekļi, bet visbiežāk Deivids, kuru ar Grētu saista draudzīgas attiecības kopš jaunības.

Ik gadu Grēta tika aicināta ciemos uz ģimenes mājvietu laukos - Mārčmontas muižu, bet viņa vienmēr atteica. Beidzot Deividam izdevās viņu pierunāt šajā namā ģimenes lokā nosvinēt Ziemassvētkus. Grēta, ierodoties muižā, pamazām sāk atcerēties savu pagātni.

Lasāmais, kas līdzinās ziepju operas seriālam. Grāmatas pirmā puse likās interesanta, bet otrā puse garlaikoja. Iespējams tāpēc, ka bija paredzama.

No 5 zirņiem piešķiru

Reičelai ir 33. Viņa pirms diviem gadiem šķīrusies no vīrieša, kuru neprātīgi mīl vēl joprojām; viņai nav bērnu; viņai nav savas mājvietas; viņa ir atlaista no darba; viņa jau četrus gadus ir alkoholiķe un nespēj pati ar sevi tikt galā, lai izietu no šī depresīvā stāvokļa.

Katru darba dienu Reičela ar vilcienu mēro gandrīz stundu garo ceļu uz Londonu. Ik reizi, kad vilciens apstājas pie sarkanā signāla, Reičela cenšas ieraudzīt līdzās sliedēm esošās mājas iemītniekus. Viņa pat izdomājusi šim laimīgajam laulātajam pārim vārdus – Džesa un Džeisons. Reičelai ļoti patīk šī vieta, jo pirms diviem gadiem viņa dzīvoja pavisam netālu tieši tādā pašā mājā. Tagad tur mitinās viņas bijušais vīrs Toms ar savu jauno sievu Annu un mazo meitiņu.

Kādu dienu Reičela tiek ievilkta kādā nepatīkamā notikumā, bet, diemžēl, viņa neko neatceras, jo bijusi “galīgi pillā”. Reičelai rodas vēlme uzzināt, kas īsti atgadījies tajā vakarā, tāpēc viņa uzsāk savdabīgu “izmeklēšanu”.

Trilleris, kurā skartas tādas tēmas kā apsēsta mīlestība un nodevība, vardarbība ģimenē un bailes, atkarība no alkohola un personības degradēšanās, pagātnes noslēpumi un meli, kā arī mātes instinkti.

Pēc grāmatas 2016. gadā tika uzņemta filma The girl on the train.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Kādā vēlā, lietainā vakarā mātes acu priekšā ar mašīnu tiek notriekts piecgadīgs puisēns Džeikobs. Tā kā automašīnas vadītājs no notikuma vietas ir aizbraucis, un nav neviena negadījuma aculiecinieka, policijai vainīgo nav iespējams atklāt.

Drīz vien pēc traģiskā notikuma, vainas, bēdu un nakts murgu vajātā Džena Greja pamet savas mājas, lai sāktu jaunu dzīvi nomaļā ciematā pie jūras, kur neviens viņu nepazīst. Vairākus mēnešus viņas dzīve rit mierīgā gaisotnē, līdz kādu dienu viņai nākas atgriezties pagātnē. Šis lūzuma punkts, kas noteikti pārsteigs un ieintriģēs lasītāju, notiek grāmatas pirmās nodaļas beigās. Turpmāko romāna daļu būs vēlme izlasīt, neizlaižot grāmatu no rokām.

No 5 zirņiem piešķiru

Neliela atkāpe

Kad valstī dēļ koronavīrusa tika pasludināta ārkārtējā situācija, mana pirmā doma bija – jāsapērk grāmatas, jo varbūt nāksies ilgu laiku pavadīt mājās. Šoreiz nebija daudz laika cītīgai izpētei, kā katra grāmata internetā novērtēta. Pirku pēc intuitīvajām tā mirkļa sajūtām. Viena no izvēlētajām grāmatām bija “Lasītājs vilcienā 6.27”. Pirmkārt, uzrunāja nosaukums, jo ļoti bieži savus bērnus vedu uz vilcienu, kas no mūsu stacijas atiet 6.23 vai 6.32 (atkarībā no sezonas). Otrkārt, grāmatā ierakstītajās atsauksmēs izlasīju, ka tas ir romāns, “kas atsauc atmiņā filmu Amēlija.” Un man šī filma ar savu īpatnējo šarmu ļoti patika.

Par grāmatu

Grāmata manā skatījumā ir par vientulību un ikdienišķo vienveidību, taču dažādu sakritību dēļ, galvenā varoņa dzīvē ienāk nelielas pārmaiņas. Varbūt tieši tāpēc līdz 50-tajai lappusei grāmata likās neinteresanta. Es burtiski mocījos, to lasot. Divas reizes jau vēlējos pamest lasīšanu pavisam, bet atturēja uz grāmatas otrā vāka uzrakstītais teikums “Un tikai pēc tam, kad viņa rokās nejauši nonāk jaukās Žilī dienasgrāmata, sāksies arī viņa patiesais ceļojums.” Taču jaukais ceļojums sākās jau nedaudz ātrāk.

Belnēns Vemols savas dzīves trīsdesmit sešos gados bija iemācījies būt nemanāms un neredzams. Viņš “vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu. Saplūst ar apkārtni, noliegt sevi un turēties citurienē, tur, kur neviens nespētu viņu sasniegt.” Jau vairāk kā piecpadsmit gadus viņš strādāja darba vietā, kas pašam riebās – rūpnīcā, kur tiek iznīcinātas grāmatas, pārvēršot tās slapjā makulatūras zampā. Ik dienu, tīrot šo draudīgo nezvēru, kas aprij grāmatas, Belnēns pamanās izglābt pa kādai veselai grāmatas lappusei. Cenšoties atgriezt grāmatai dzīvību, katru rītu vilcienā viņš skaļi šo lappusi nolasa.

Īsti nesapratu, kā cilvēkam ar tik zemu pašvērtējumu pietika drosmes katru rītu vilcienā skaļā balsī lasīt fragmentus. Iedomājos situāciju mūsu vilcienā. Sen jau kāds būtu nobļāvies, lai aizveras vai arī lielākā cilvēku daļa būtu pārgājusi uz citu vagonu. Parasti tik agri braucot, vismaz pie mums, cilvēki vilcienos guļ. Klusumā.

Pēc tam man ienāca prātā, ka Belnēns varbūt ir ar nelieliem garīga rakstura traucējumiem, un tāpēc apkārtējie cilvēki viņa skaļo lasīšanu uztvēra tik vienaldzīgi.

Belnēna Vemola vientuļais dzīves ritms nedaudz izmainās, kad viņš tiek uzaicināts lasīt šos fragmentus vecajiem ļaudīm pansionātā, kā arī tad, kad viņš rīta vilcienā atrod zibatmiņu (flešu) ar 28-us gadus vecas sievietes, kas strādā lielveikala tualetē par apkopēju, dienasgrāmatu. Pēc šīs dienasgrāmatas izlasīšanas, Belnēnam rodas nepārvarama vēlme ar šo jauko sievieti iepazīties.