No 5 zirņiem piešķiru

Viviana ir četru bērnu māmiņa, kas labprāt vairāk laika pavadītu ar saviem bērniem, taču arī karjera viņai svarīga. Jaunā sieviete strādā atbildīgā amatā – ASV Centrālajā izlūkošanas pārvaldē (CIP) izstrādā īpašu metodoloģiju, lai atklātu krievu spiegus. Vienā tādā reizē, kad Viviana no sava datora piekļūst krievu spiega datoram, tiek uzietas piecas fotogrāfijas. Vienā no tām ir redzams Vivianas vīrs Mets.

Kā tagad Vivianai rīkoties? Vai ticēt vai arī neticēt savam vīram, ar kuru kopā nodzīvoti 10 mīlestības pilni laulības gadi? Vai viņa spēs nodot vīru ASV tiesu sistēmai vai tomēr centīsies glābt ģimenes laimi?

Visu grāmatu caurvij duāla cīņa, kur mīlestību un uzticību mēģina apslāpēt meli, aizdomas un bailes par bērnu nākotni.

No 5 zirņiem piešķiru

Manuprāt, grāmata domāta pusaudžiem un jauniešiem vecumā no 7. līdz 10. klasei, jo šis ir vistrauslākais personības pašatklāsmes posms. Man personīgi grāmata likās pārāk naiva, pārspīlēti emocionāla un nedaudz garlaicīga. Pieaugušie uz grāmatā aprakstītajām situācijām dēļ savas dzīves pieredzes reaģētu daudz mierīgāk. Savukārt pusaudži, kas tikai nesen atklājuši savu seksualitāti, ballīšu ne tik spīdošo pēcgaršu un draugu nodevību, uztver šos notikumus emocionālāk un sakāpinātāk, jo viņi kaut ko tādu izbauda pirmo reizi.

Meitene Hanna, kas mācās 10. vai 11. klasē, izdara pašnāvību. Pirms savas nāves viņa vairākās audio kasetēs ieraksta stāstījumu par savām izjūtām un par pēdējo gadu situācijām, kas viņu pamudinājušas izdarīt šo liktenīgo izvēli. Kasetes paredzēts nosūtīt visiem, kas ietekmējuši viņas dzīvi. Viens no tiem ir klases biedrs Klejs. Apmēram divas nedēļas pēc meitenes nāves viņš saņem šo sūtījumu. Viss vakars un nakts paiet, klausoties Hannas kasešu stāstījumā un paralēli klīstot pa Hannas aprakstītajām notikumu vietām.

Tāds gļēvs man likās tas Klejs. Visu laiku tikai raudāja un vēma. Saprotu, ka arī puišiem ir emocijas, bet vai tādā veidā tās izpaužas?

Romāns uzrakstīts interesantā formātā - Hannas stāstījums mijas ar Kleja domām un darbībām. Lai saprastu, par kuru no viņiem dotajā brīdī iet runa, Hannas teksts attēlots slīprakstā. Brīžiem man šis stils traucēja. Gribējās pārlekt pāri Kleja raudulīgajam tekstam, lai turpinātu lasīt Hannas stāstījumu.

Visu notikumu pamatā ir muļķīgi jociņi, kas vienam uzreiz aizmirstas, bet citam iecērt pamatīgu brūci uz ilgu laiku, tāpēc vienmēr ir jādomā, ko tu runā un kā uz tavu teikto reaģēs tas, kam teiktais adresēts. Ir jāmāk atvainoties un lūgt piedošanu gan par saviem vārdiem, gan par saviem (ne)darbiem.

Šajā situācijā nosodu Hannas vecākus, jo vecumposmā, kad visvairāk nepieciešamas dzīves gudras sarunas, viņus vairāk uztrauc bizness, nevis tas, kā jūtas meita. Hannai vienkārši trūka cilvēka, kam izstāstīt savu sāpi un kam lūgt padomu.

Citāts no Džeja Ašera intervijas (282. lpp.)

“(..) ir svarīgi apzināties, kā mēs izturamies pret apkārtējiem. Pat ja šķiet, ka kāds veiksmīgi atvaira greizu piezīmi un neraizējas par tenkām, mēs nevaram zināt visu, kas norisinās šī cilvēka dzīvē, un aptvert, kādu slogu pievienojam viņa/viņas sāpju nastai. Mēs ietekmējam līdzcilvēku dzīvi; tas nav noliedzams.”

No 5 zirņiem piešķiru

Aizrautīgs, spriedzes un kriminālu samezglojumu pārsātināts romāns, no kura grūti atrauties. Tikai filmās vienas dienas ietvaros galvenie varoņi mēdz iekulties tik daudzās nepatikšanās, piemēram, kā šajā grāmatā – vienas dienas laikā dažādās vietās tiek uzieti trīs līķi. Un visu šo notikumu pirmsākums ir desmitgadīgs puika Simons, kurš uzskata, ka viņš iepriekšējā dzīvē ir bijis slepkava, precīzi norādot vairākas vietas, kurās paslēpti pirms daudziem gadiem nežēlīgi noslaktētie cilvēki.

Vai tiešām pastāv reinkarnācija – dvēseļu pārmiesošanās? Vai tās ir tikai desmitgadīga zēna, kurš sirgst ar smadzeņu audzēju, fantāzijas? To sākumā gan negribīgi, bet vēlāk pat ar šantāžu piespiests, sāk atšķetināt krimināllietu advokāts Roberts Šterns, kuru iekšēji jau desmit gadu garumā grauž kāda personīgā nelaime, kas saistīta ar viņa paša dēlu.

Atrisinājums ir negaidīts un, manuprāt, šķebinoši pretīgs, jo visu notikumu pamatā ir perversu tipiņu uzdarbošanās. Varbūt tāpēc man grāmatas sākumdaļa likās saistošāka nekā nobeigums.

Patika romāna valoda un tas, ka stāstījums neiztika bez interesantiem teksta iespraudumiem un humora dzirksts.

Citāti

Turpinājums ...

No 5 zirņiem piešķiru

Ar kaunu jāatzīst, ka šo grāmatu lasīju nepiedodami ilgi - pa mazai drusciņai. Pēc kārtējās “paknibināšanas” tā tika atstāta guļam putekļos uz naktsgaldiņa vairākas dienas vai pat nedēļas. Kādu vakaru beidzot saņēmos un pieveicu līdz galam. Jāatzīst, ka iemesls nebija aizrautīgais grāmatas nobeigums, kā varbūt gribētos, bet tas, ka tajā dienā grāmatnīcā biju nopirkusi divas jaunas grāmatas, kas mudināt mudināja mani ātrāk pabeigt iesākto un pieķerties jaunajam.

Nepiekrītu grāmatas pirmajā atvērumā ievietotajiem komentāriem, kas uzskaita tādas romāna īpašības kā šarmants, apbrīnojams, dziļi saviļņojošs, lielisks. Manā skatījumā tas bija parasts dzīvesstāsta izklāsts garlaicīgā “iesaiņojumā”, kas no manis nespēja izspiest raudulīgas emocijas pat romāna noslēgumā. Iespējams tāpēc, ka tā bija autores debija.

Romāna galvenais personāžs ir 96-us gadus vecā zviedriete Dorisa, kas viena pati mitinās Stokholmas dzīvoklī. Viņas ikdienas izklaide aprobežojas ar lūkošanos pa logu un aprūpētājas apciemojumu. Gluži kā svētki Dorisas dzīvē ienāk iknedēļas saziņa caur skaipu (skype) ar vienīgo radinieci – māsas mazmeitu Dženiju, kas mitinās otrā pasaules malā – Amerikā.

Dorisa jūt, ka viņas dzīve tuvojas noslēgumam, tāpēc nolemj Dženijai par piemiņu atstāt savu dzīvesstāsta aprakstu. Par to, kā 13 gadus veca meitene tika padzīta no mājām, lai uzsāktu pieaugušo dzīvi. Par to, kā Stokholmas mājkalpotājas darbu nomainīja Parīzes modeļu nami, bet mīlestība un reizē arī karš aizveda līdz Amerikai. Par to, kā tā pati mīlestība pēc gadiem lika atgriezties dzimtenē.

Līdzās Dorisai visus viņas dzīves līkločus izdzīvoja sarkana adrešu grāmatiņa, ko kādreiz bija dāvājis tēvs. Tajā ierakstīti to cilvēku vārdi, ko savā dzīves laikā viņa sastapusi. Lielākā daļa no tiem ir pārsvītrota ar līdzās esošu uzrakstu, - miris.

It kā autorei doma bija laba, – romāna stāstījumu sasaistīt ar sarkano adrešu grāmatiņu, taču izpildījums, manuprāt, neveikls. Tas bija parasts, secīgi uzrakstīts dzīves gājuma atspoguļojums, kur nodaļām tika doti cilvēku vārdi no sarkanās adrešu grāmatiņas. Nekāda intriga, nekas neparasts un oriģināls.

Iespējams, ka grāmatu nepametu pusceļā, jo tā man atgādināja par omīti, kas, tāpat kā romāna galvenā varone, savos 95-os gados vientuļa mitinājās mazpilsētas dzīvoklīti. Tāpat bezspēkā pakrita uz grīdas. Tāpat nonāca ārstniecības iestādē. Tāpat tur arī nomira. Arī viņai un, domāju, ka visām mūsu vecmāmiņām un vecvecmāmiņām, kas izgājušas cauri kara šausmām un padomijas represijām, būtu ko stāstīt un rakstīt savās “sarkanajās adrešu grāmatiņās.”